24. Jūlijs 2018 /NR. 30 (1036)
Redakcijas sleja
Taisnīgi un vēsturiski godīgi
2
Taisnīgi un vēsturiski godīgi

Šis "Jurista Vārds" veltīts izcilajam vācbaltu tiesībniekam prof. Dītriham Andrejam Lēberam, kura nopelnus Latvijas neatkarības atgūšanas cerību uzturēšanā garajos šķietami bezcerīgās padomju okupācijas gados nekādā ziņā nedrīkstam aizmirst.

Viņš bija starptautiski nozīmīgākais Latvijas izcelsmes jurists, kas, lasot lekcijas dažādu valstu universitātēs un juristu forumos, publicējoties prestižākajos akadēmiskajos izdevumos, kā arī ilgus gadus Rietumvācijā vadot ietekmīgo padomju valstu pētniecības institūtu, nerimstoši atgādināja par Baltijas prettiesisko okupāciju un aneksiju, vāca dokumentus un izstrādāja starptautisko tiesību argumentus, kas atklāja šī PSRS "kara laupījuma" nelikumību.

Lēbera attīstītā argumentācija visspilgtāk izpaudās latviešu trimdas organizāciju memorandā, kura autors viņš bija un kas tika iesniegts Helsinku konferences dalībvalstīm 1973. gadā. Jāatgādina, ka tas bija laiks, kad PSRS, argumentējot ar miera centieniem, pūlējās panākt robežu nemainīguma atzīšanu Eiropā. Ja baltiešu trimdinieki nebūtu uzsākuši efektīvu kampaņu, ar kuru brīvajai pasaulei tika skaļi atgādināts par PSRS ieslodzītajām Baltijas valstīm, varēja gadīties, ka ilgstošās Aukstā kara spriedzes nogurdinātās Rietumvalstis pievērtu acis uz mūsu likteņiem un PSRS rietumu robeža tiktu starptautiski leģitimēta. Tomēr tas nenotika, un tas daudzējādā ziņā ir arī D.A. Lēbera nopelns.

Var tikai brīnīties par enerģiju un neatlaidību, ar kādu viņš visu savu zinātnieka mūžu cīnījās pret Baltijas valstu okupāciju, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – par okupācijas seku novēršanu (viņš bija arī viens no Latvijas valstiskās turpinātības doktrīnas autoriem). Viens no izskaidrojumiem bija viņa paša un visas vācbaltiešu kopienas liktenis, ko noteica divu noziedzīgu režīmu jeb Hitlera un Staļina vienošanās par Eiropas sadali, kas tika formalizēta Molotova–Ribentropa pakta formā. Tieši šajā noziedzīgajā līgumā balstījās piespiedu kārtā īstenotā vācbaltiešu izceļošana no vēsturiskās dzimtenes. Vācijas–Latvijas noslēgtajam līgumam, kas regulēja šo procesu, bija tikai tehniskas instrukcijas funkcija.

Šeit nonākam pie žurnāla otrās daļas, kurā publicēts 22. jūnijā pieņemtais Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedums, kurā analizēts jautājums par D.A. Lēbera dēla Alekša Lēbera tiesībām uz Latvijas Republikas pilsonību (viņa vārdu publiskojam ar viņa paša piekrišanu). Jāatgādina, ka D.A. Lēbers zaudēja Latvijas pilsonību, kopā ar vecākiem izceļojot no Latvijas 1939. gadā, bet 1954. gadā Latvijas sūtniecība Londonā – viena no Latvijas Republikas institūcijām, kas turpināja darboties valsts okupācijas laikā, – pēc viņa lūguma pilsonību atjaunoja. Šis spriedums, kā to komentārā norāda Egils Levits, ir viens no būtiskākajiem valststiesību jomā mūsdienu Latvijā. Tas turpina konkretizēt valsts nepārtrauktības doktrīnu. Pavisam vienkārši runājot – Latvijas diplomāti ārvalstīs bija vienīgie, kas bija rīcībspējīgas Latvijas amatpersonas laikā, kad valsts bija okupēta. Viņi rīkojās valsts interešu vārdā. Un viņu lēmumi tādējādi ir likumīgi un saistoši. Tātad D.A. Lēbers atkal bija Latvijas pilsonis kopš 1954. gada, un tiesības uz pilsonību ir arī viņa bērniem.

Jautājums vēl tālākai diskusijai: vai būtu iespējams, ka tiktu principā noraidītas jebkuras juridiskās konsekvences, kas izrietēja no noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta, tai skaitā viss vācbaltiešu izceļošanas process kā no ārienes inspirēta, vardarbīga akcija, kuras vienīgais mērķis bija novilkt pagaidu robežu starp divām totalitārām impērijām, kas gatavojās karam? Tādējādi loģiska šķiet iespēja nonākt arī pie secinājuma, ka vācbaltieši, iespējams, savu Latvijas pilsonību nemaz nebija zaudējuši.

Jebkurā gadījumā – Alekša Lēbera tiesību atjaunošana uz Latvijas pilsonību būs ne vien juridiski taisnīga, bet arī vēsturiski godīga. Ņemot vērā viņa tēva profesora Dītriha Andreja Lēbera izcilo ieguldījumu cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu un, protams, neaizmirstot arī viņa vectēva senatora, profesora Augusta Lēbera devumu Latvijas civiltiesību un tiesību zinātnes attīstībā starpkaru periodā.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Taisnīgi un vēsturiski godīgi. Jurista Vārds, 24.07.2018., Nr. 30 (1036), 2.lpp.
patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 24. Jūlijs 2018 /NR. 30 (1036)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
A.S.
24. Jūlijs 2018 / 10:37
0
ATBILDĒT
Spriedums nav slikts. Nesaprot vienīgi, kāpēc bija jāraksta 14 lapas ar motīviem, ja visu varēja pateikt 3 teikumos: (1) gan tēvs, gan dēls okupācijas laikā saņēma Latvijas Republikas pasi vēstniecībā Londonā; (2) Okupācijas laikā vēstiecības reprezentēja Latvijas Republiku (nepārtrauktības doktrīna); (3) līdz ar to pilsonība iegūta likumīgi.
Jurčiks
24. Jūlijs 2018 / 09:48
3
ATBILDĒT
(c) Alekša Lēbera tiesību atjaunošana uz Latvijas pilsonību būs ne vien juridiski taisnīga, bet arī vēsturiski godīga. Ņemot vērā viņa tēva profesora Dītriha Andreja Lēbera izcilo ieguldījumu cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu un, protams, neaizmirstot arī viņa vectēva senatora, profesora Augusta Lēbera devumu Latvijas civiltiesību un tiesību zinātnes attīstībā
==============

Nu jau, nu jau... Nevajag jaukt smagu ar kantainu...

Ja Aleksim pilsonība pienākas tāpēc, ka viņš ir Latvijas pilsoņa bērns, tā ir viena lieta. Bet piešķirt pilsonību par senču nopelniem - tas ir kas jauns. Pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem, manuprāt, var attiekties tikai uz to subjektu, kurš PATS ir šos īpašos nopelnus sastrādājis, un šī tiesība nav nododama (cedējama) citiem. Kaut kāda "blanko pilsonība" sanāk...
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
1
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties