Apzinoties vairākas problēmas, tostarp fiktīvus īres līgumus, tomēr uzskatu, ka likumprojektā “Dzīvojamo telpu īres likums” nav atrasts saprātīgs līdzsvars starp izīrētāja un īrnieka interesēm.
Saskaņā ar pētījumiem iepriekš finanšu krīzi “vislabāk izturēja” tās Eiropas valstis, kurās īrniekam kā līguma vājākai pusei (līdzīgi kā darbinieka vai patērētāja gadījumā) piešķirta papildus aizsardzība. Stabilas un paredzamas īres attiecības nodrošina personu mobilitāti darba tirgū un mājokli, ja, piemēram, parādu dēļ persona zaudējusi tai piederošo dzīvojamo īpašumu.
Pretēji likumprojektam vairākās ES valstīs īres līgums var tikt noslēgts mutiski. Turklāt tendence ir atļaut beztermiņa īres līgumus, nevis terminētus, kā tas ir projektā. Ja līgums ir terminēts, līguma brīvības princips var reāli nestrādāt, un izīrētājs var faktiski ietekmēt līguma saturu/noslēgšanu, uzspiežot īrniekam nelabvēlīgus noteikumus. Kā arī, ņemot vērā mājokļa sociālo aspektu, dažas valstis, piemēram, Vācija, ieviesušas īres maksas kontroli un ierobežojumus. Īpašnieka maiņas gadījumā gan pastāv noteikums par līguma ierakstīšanu publiskā reģistrā, lai līgums būtu saistošs jaunajam īpašniekam. Taču vienlaikus pastāv arī papildu priekšnoteikumi, piemēram, Igaunijas likums paredz papildus termiņu, kādā ieguvējs uzteikt var īres līgumu ar iepriekšējo īpašnieku, un to, ka ieguvējam jābūt neatliekamai vajadzībai pašam lietot dzīvojamo telpu. Vienlaikus Igaunijas likumā ietvertas normas, kuru mērķis ir aizsargāt ieguvēju no “pārsteiguma” jeb fiktīviem īres līgumiem.
Salīdzinot ar citām ES valstīm, jaunajā likumprojektā ir daudz dispozitīvu normu, par vairākām lietām puses var brīvi vienoties. Savukārt citur tieši dzīvojamās telpas īres jomā pastāv vairāki imperatīvi likuma noteikumi, kuri nosaka skaidrus un konkrētus risinājumus, ja puses nav par kaut ko vienojušās līgumā (kā tas bieži notiek realitātē, it īpaši gadījumā, kad abi – īrnieks un izīrētājs – ir privātpersonas un vispār neslēdz īres līgumu rakstiski).