17. Aprīlis 2018 /NR. 16 (1022)
Intervija
Cilvēktiesību situācija Eiropā: tendences ir negatīvas
Nils Muižnieks intervijā Dinai Gailītei un Ārim Kakstānam
Foto: no Eiropas Padomes arhīva

Marta beigās sešu gadu darbu Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā beidza Nils Muižnieks. Komisāra institūcijas mērķi un darbības forma savā ziņā līdzinās nacionālo valstu ombudiem jeb tiesībsargiem, tikai cilvēktiesību kontroles mērogs šajā gadījumā ir nesalīdzināmi plašāks, jo aptver Eiropas kontinenta lielākās cilvēktiesību organizācijas – Eiropas Padomes (turpmāk – EP) – 47 dalībvalstis (viņu vidū ir arī visas Eiropas Savienības dalībvalstis), kurās kopumā dzīvo vairāk nekā 820 miljoni cilvēku. Visas šīs 47 valstis ir parakstījušas organizācijas pamatdokumentu – Eiropas Cilvēktiesību konvenciju – starptautisku līgumu, kura nolūks ir aizsargāt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu.

Realitāte no vēlamības ir ļoti tālu un cilvēktiesību standarti dažādās EP valstīs dramatiski atšķiras, bet vairākās no tām cilvēktiesības, lai arī formāli it kā tiek aizsargātas, tomēr patiesībā nedarbojas gandrīz nemaz. Ja ietekmīgākā EP institūcija – Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) – konvencijas ievērošanu var panākt piespiedu kārtā, pieņemot spriedumus, kas balstīti uz indivīdu sūdzībām, tad EP cilvēktiesību komisāram šādu piespiedu instrumentu nav un līdzīgi kā nacionālo valstu ombudiem ir jābalstās uz ietekmēšanu ar diplomātiskām pārliecināšanas un institucionālās autoritātes metodēm.

Amerikā izglītotais politologs Nils Muižnieks EP cilvēktiesību komisāra amatā nokļuva pēc daudzu gadu darba Latvijas un starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, un jāatzīst, ka tik augsta līmeņa starptautiskos amatos latvieši līdz šim bija nonākuši ārkārtīgi reti, varbūt pat nekad. Beidzoties viņa sešu gadu pilnvarām, 1. aprīlī komisāra amatu pārņēma cilvēktiesību eksperte Duņa Mijatoviča (Dunja Mijatović) no Bosnijas un Hercegovinas, kas ir pirmā sieviete šajā postenī. Viņa ir ceturtā persona šajā amatā kopš EP cilvēktiesību komisāra institūcijas izveides 1999. gadā: viņas priekšteči ir trīs citi cilvēktiesību aktīvisti – spāņu jurists Alvaro Hils-Robless (ēlvaro Gil-Robles) (1999–2006), zviedru diplomāts Tomass Hammarbergs (Thomas Hammarberg) (2006–2012), kā arī šīs publikācijas varonis Nils Muižnieks (2012–2018).

Marta nogalē, savā pēdējā darba nedēļā komisāra amatā, N. Muižnieks sniedza interviju "Jurista Vārdam" – daloties pārdomās gan par to, ko izdevies un ko nav izdevies sasniegt šajā darbā, kā arī par galvenajām cilvēktiesību problēmām un nākotnes perspektīvām EP dalībvalstīs un, protams, arī Latvijā.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2018.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties