Riska personas tiesiskā statusa regulējuma plašākais mērķis ir ierobežot tādu komersantu darbību, kuru patiesais dibināšanas mērķis ir saistīts ar starpnieka lomas izpildi naudas atmazgāšanas un nodokļu izkrāpšanas shēmās un kuru darbības organizētāji, kā arī patiesā labuma guvēji administratīvā procesa ietvaros nav identificējami.
Riska personu kritēriju piemērošanai izmantojami tie faktiskie apstākļi, kādi pastāvējuši tiesību normas spēkā stāšanās brīdī, kā arī tie var būt apstākļi, kuri aizsākušies pirms tiesību normas spēkā stāšanās, kas turpinās (jeb normai ir arī t.s. neīsts atpakaļvērsts spēks). Tas nav nekas neparasts un nepieņemams no tiesiskas valsts principa viedokļa, jo sabiedrībai var būt nepieciešams tūlītēji atbildēt uz tiem izaicinājumiem, kādi rodas.
Personas tiesību ierobežojums uz nodarbošanos var tikt nekavējoši pārskatīts, ja mainās tiesiskā statusa noteikšanas pamatā esošie apstākļi. Tiesas ieskatā, riska personas tiesiskā statusa noteikšana un no tā izrietošais ierobežojums piedalīties komersanta vadīšanā un saimnieciskajā darbībā nav pielīdzināma personas kriminālsodīšanai. Kriminālsodam ir pavisam cita bardzības pakāpe un ievērojami būtiskāka ietekme uz personas turpmāko dzīvi un nodarbošanos.
Augstākā tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Jānis Neimanis, tiesnese Veronika Krūmiņa, tiesnese Līvija Slica, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc [pers. A] pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2014. gada 19. decembra lēmuma Nr. [numurs] atcelšanu, sakarā ar [pers. A] kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 22. septembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
Pieteicēja [pers. A] ar Valsts ieņēmumu dienesta 2014. gada 3. oktobra lēmumu tika iekļauta riska personu sarakstā, jo SIA [firma] valdes locekles amata pienākumu pildīšanas laikā komercsabiedrībai ir izveidojušies nokavētie nodokļu maksājumi, kas pārsniedz 15 000 euro, to samaksas termiņš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav pagarināts, komercsabiedrība nav iesniegusi maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, iestādes rīcībā ir tiesiski apstiprināts akts par piedziņas neiespējamību, kā arī nav pagājuši trīs gadi no nodokļu samaksas termiņa dienas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
