Šis gadsimts pasaules vēsturē tiks iezīmēts ne tikai ar tehnoloģiju novitātēm un sasniegumiem, bet arī ar daudzu gadsimtiem senu tradīciju un paražu izzušanu, kā pamatā ir ne tikai pašu tradīciju "nesēju" novēršanās no tām. Liela ietekme uz to, vai senās tradīcijas turpina pastāvēt, ir jaunai izpratnei par morāli, tiesībām un mūsdienu vērtībām. Ja latviešu dzīvesziņa, kurā pirmkārt iekļaujami Jāņi, pirts tradīcijas un tautasdziesmas, ir vērsta uz mīlestību un cieņu pret dabu un dzīvo radību, tad citu tautu identitātes kodolu izsenis veidojušas spēka un veiklības demonstrācijas, dzīvnieka ciešanu jēdzienam nepastāvot.

Spānijā sabiedrības un likumdevēja diskusijas par tradīciju vietu mūsdienu kultūrā un dzīvesveidā pastāvīgi bijušas aktuālas. Plašāk aiz valsts robežām ir atspoguļots vēršu cīņu jautājums. Katalonijā šim spāņu tradicionālās izklaides veidam jau vairākas desmitgades ir nopietna opozīcija: jau 1988. gadā šis reģions pieņēma likumu par dzīvnieku aizsardzību, ierobežojot jaunu vēršu cīņu stadionu celtniecību, kā arī ieviešot skatītāju vecuma ierobežojumu. 2010. gadā šajā reģionā tika pieņemts likums par vēršu cīņu aizliegumu, kas, kā norāda eksperti, bijis veids, kā norobežoties un simboliski atdalīties no Spānijas dominances.

2016. gada oktobrī Spānijas Konstitucionālā tiesa ar balsu pārsvaru (deviņi no divpadsmit tiesnešiem) lēma, ka ieviestais vēršu cīņu aizliegums ir antikonstitucionāls. Tas pamatots ar to, ka vēršu cīņas ar likumu ir atzītas par "kopējo kultūras mantojumu", kam ir neapstrīdama klātbūtne Spānijas sociālajā sfērā un ikdienā.

Reaģējot uz Spānijas Konstitucionālās tiesas spriedumu, Baleāru salu parlaments šā gada jūlijā pieņēma visai striktus nosacījumus, kas, lai gan formāli atļauj vēršu cīņas, to organizēšanu padara visai sarežģītu: ieviestas jaunas normas attiecībā uz vēršu transportēšanu, izcelsmi, vecumu un svaru; aizliegums tos nogalināt; cīņas laika ierobežojums (10 minūtes); kā arī aizliegums stadionā lietot alkoholu. Pārkāpumu gadījumā draud sods līdz 100 000 eiro. Dzīvnieku aizstāvju veiktās iedzīvotāju aptaujas norāda, ka vēršu cīņas atbalsta vien 29 % sabiedrības. Pēdējo desmit gadu laikā vēršu cīņu priekšnesumu skaits samazinājies uz pusi.

Francijā vēršu cīņu iekļaušana nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2011. gadā tika pārtraukta ar administratīvās tiesas spriedumu 2015. gadā, kas šo tradīciju no saraksta izslēdza. Jautājums par vēršu cīņas aizliegšanu ar likumu Francijā nav zaudējis aktualitāti.

Arī Indijā jau pirms vairākiem gadiem bijuši pirmie tiesu spriedumi tradicionālā ikgadējā festivāla (Jallikattu) ietvaros notiekošo vēršu sporta cīņu laukā. Jau 2008. gada sākumā Indijas Augstākā tiesa nolēma aizliegt populāro svētku tradīciju, kurā no vēršu ragiem tiek norautas balvas, jo tā esot nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem, turklāt katru gadu tiek ievainoti vai pat iet bojā pasākuma apmeklētāji. Šo spriedumu pati tiesa atcēla jau pēc četrām dienām. Vairāku gadu garumā notikušie mēģinājumi ierobežot sporta tradīciju dalībnieku nekontrolējamo entuziasmu un azartu, tiecoties pēc balvām uz vēršu ragiem, nevainagojās ar rezultātiem, līdz 2016. gada sākumā Indijas Augstākā tiesa nolēma pavisam aizliegt šos sportiskos, bet dzīvniekiem un pašiem dalībniekiem traumējošos svētkus.