Soda regresīvās izpildes aktualitāte krimināljustīcijas reformā

Elektroniskās uzraudzības ieviešana tika ierosināta 1994. gadā kā daļa no Zviedrijā noskatītās probācijas dienesta kontroles pār nosacīti notiesātajiem un nosacīti atbrīvotajiem, bet elektroniskā uzraudzība Latvijas Sodu izpildes kodeksā (turpmāk – LSIK) tika paredzēta tikai 2014. gadā.²

Atkarību mazināšanas programma tika ierosināta 1998. gadā, izmantojot arī Ziemeļvalstu pieredzi. Nozīmīgi grozījumi LSIK saistībā ar šo programmu tika veikti 2016. gadā.³

Tātad minēto krimināljustīcijas nozares izmaiņu realizācijai bija vajadzīgs ilgs laiks. Tomēr šo nozari ir jāturpina pilnveidot, tāpēc autors pievērsīsies ar iepriekš minētajiem diviem Konferences jautājumiem saistītajai progresīvās brīvības atņemšanas soda izpildes (turpmāk – soda progresīvās izpildes) pilnveidošanai, kura arī ir sen ierosināta.

Valsts probācijas dienesta izveidošanai izšķirošas bija 1999. gada beigas, kad Eiropas Komisijas projektā Latvijas tiesību aktu saskaņošanai ar Eiropas Kopienu tiesībām publicitātes pasākumos par Kriminālsodu izpildes likumprojekta apspriešanu izdevās aktualizēt arī jaunu kriminālprocesa tiesību normu ieviešanas nepieciešamību, probācijas dienesta praktisku izveidošanu un izvērtēšanas ziņojumu soda noteikšanai kā vienu no tā uzdevumiem.

Savukārt ārvalstu eksperti⁴ turpat iebilda pret Kriminālsodu izpildes likumprojektā paredzēto notiesāto klasifikāciju Latvijas soda progresīvās izpildes sistēmas ietvaros. Iepriekš minēto iebildumu rezultātā Saeimā netika virzīts tālāk toreiz sagatavotais Kriminālsodu izpildes likumprojekts, ar ko bija paredzēts aizstāt tagadējo LSIK.

Soda progresīvās izpildes sistēmai būtiskās problēmas tagad autoram šķiet aktuālas saistībā ar diviem Konferences pamatjautājumiem. Un proti, veicot grozījumus likumā atkarību mazināšanas programmai, ir ieviestas arī izmaiņas notiesāto izvietošanā, bet vienlaikus ar elektroniskās uzraudzības ieviešanu negaidīti tika paredzētas ar soda progresīvās izpildes sistēmu saistītas izmaiņas.

1. Galvenais par soda progresīvo izpildi

Vispirms mēģināšu īsi atkārtot galveno par soda progresīvo izpildi. Latvijā tā ieviesta ar 1994. gada 30. decembra likumu "Par grozījumiem Latvijas Labošanas darbu kodeksā"⁵ un pamatojas uz notiesāto diferenciāciju katra brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma ietvaros, kā arī pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību. Tās mērķis ir panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, nodrošinot soda izpildi, kā arī viņa optimālu iekļaušanos dzīvē pēc atbrīvošanas.⁶

LSIK paredzēta katra notiesātā pakāpeniska virzība soda izciešanas režīma ietvaros (no stingrāka režīma uz vieglāku) atbilstoši izciestajam soda termiņam, notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei; vai arī virzība no vieglāka režīma uz stingrāku atbilstoši notiesātā uzvedībai ieslodzījuma vietā un resocializācijas pakāpei. Lēmumus par soda izpildes režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu pieņem izvērtēšanas komisija.⁷

Notiesātie uzsāk soda izciešanu režīma zemākajā pakāpē. Pēc ievietošanas cietumā viņiem šajā pakāpē jāizcieš noteikta daļa no piespriestā soda. Pēc tam viņus ar izvērtēšanas komisijas lēmumu var pārvietot uz augstāku režīma pakāpi un tā tālāk.