Pagājušajā nedēļā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-07-01, kurā tika izskatīta AS DNB bankas konstitucionālā sūdzība. Tika pārbaudīta Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas un 360. panta pirmās daļas (kas attiecīgi nosaka procesu, kādā mantu atzīst par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa laikā un atdod pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam) konstitucionalitāte, un abas apšaubītās normas tiesa atzina par Satversmei atbilstošām.

Plašāks sprieduma apskats sekos kādā no nākamajiem "Jurista Vārdiem", taču jau pirmajā acu uzmetienā tas aktualizē vairākus jautājumus. Viens no tiem – tiesiskā drošība un stabilitāte, kas ir būtisks tiesiskas valsts elements, bet plašākā nozīmē – jebkuras sabiedrības sociālā miera garants.

Banka, kas bija iesniegusi konstitucionālo sūdzību, kā trešā persona jeb labticīgs ieguvējs bija zaudējusi nekustamo īpašumu, ko bija iegādājusies izsolē, paļaujoties uz ierakstu zemesgrāmatā, un kas vēlāk tika atzīts par noziedzīgi iegūtu. Banka uzskatīja, ka valstij, atņemot īpašumu trešajām personām, kuras paļaujas uz zemesgrāmatu ierakstu ticamību, būtu jānodrošina šīm labticīgajām personām kompensācija, jo faktiski valsts ir pieļāvusi kļūdainu ierakstu publiskā reģistrā.

Savukārt viens no šajā lietā pieaicinātajiem lietpratējiem – Freiburgas Universitātes emeritētais profesors Rolfs Štirners (Rolf Stürner) (kurš apsvērumus par nekustamā īpašuma aprites problēmām Latvijā ir izteicis arī "Jurista Vārdā") atzinumā tiesai norādījis, ka Latvijā trešajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu, pašlaik nav iespējams paplašināti izpētīt iepriekšējos darījumus ar to un, kamēr nav veikti pasākumi, kas garantētu nekustamo īpašumu nodošanas pareizību un organizatorisko kvalitāti, esot pieļaujams, ka netiek pilnībā aizsargātas zemesgrāmatā nostiprinātās labticīgā ieguvēja īpašuma tiesības. Apgriezta situācija turpretī esot Vācijā, kur darbojas preventīvā tiesībaizsardzības sistēma (preventive justice), t.i., nekustamo īpašumu aprite notiek notariālu darījumu formā, tādēļ tur ierakstiem zemesgrāmatā ir augsta ticamības pakāpe, līdz ar to arī prevalē zemesgrāmatā ierakstītā nekustamā īpašuma labticīgā ieguvēja aizsardzības princips.

Cits tiesas uzaicinātais lietpratējs – advokāts Jenss Kristians Pastille (Jens-Christian Pastille) – savukārt norādīja, ka likumdevējam ir jāizvēlas – aizstāvēt "īstā īpašnieka" vai labticīgā ieguvēja intereses un abi risinājumi vienlaikus nav iespējami (arī viņš uzsvēra Vācijas modeļa priekšrocības).

Satversmes tiesa ar šo spriedumu acīmredzot izšķīrusies par labu nevis zemesgrāmatu ierakstu ticamībai un labticīgā ieguvēja tiesībām, bet gan "īstajam īpašniekam". Vai šādas izšķiršanās pamatā būtu Štirnera minētās problēmas nekustamā īpašuma apritē Latvijā?

Visādā ziņā šis spriedums varētu likt aizdomāties tiem aktīvajiem "tiesisko procedūru vienkāršošanas" entuziastiem, kas pēdējos gados kā lobisti darbojas Latvijas uzņēmēju vārdā. Lūk, situācija, kad komerciestāde zaudē nekustamo īpašumu, kas izrādījies noziedzīgi iegūts. Iespējams, tas nebūtu noticis, ja darījums (tai skaitā visas iepriekšējās darbības ar šo īpašumu) būtu veikts stingri kontrolētā formā. Ne velti Latvijas tiesību autoritātes (prof. J. Rozenfelds, prof. K. Torgāns, prof. S. Osipova, prof. I. Ziemele u.c.) ir norādījušas uz nekustamā īpašumu aprites problēmām Latvijā.

Šai sakarā der pievērst uzmanību oriģinālajai iniciatīvai, kas ar "administratīvā sloga mazināšanas" karogu nesen izskanējusi publiskajā telpā, un tas ir priekšlikums ieviest nekustamā īpašuma reģistrāciju bez notāra starpniecības komersantiem, kas lieto drošu elektronisko parakstu. Aplūkojot to kontekstā ar minēto Satversmes tiesas spriedumu, īsti vietā acīmredzot ir teiciens par iešaušanu savā kājā. Tieši komersanti, kam tiesiskā drošība un stabilitāte ir tik nepieciešama, kā redzam, var izrādīties lielākie zaudētāji gadījumos, kad tiesiskās procedūras ir minimizētas. Vai Satversmes tiesas spriedums mainīs lobistu nostāju?