14. Februāris 2017 /NR. 7 (961)
Skaidrojumi. Viedokļi
Rīcībspējas īstenošanas alternatīvas
7
Mg. iur.
Annija Mazapša
biedrības “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda”” juriste pētniece 

Rīcībspējas ierobežošana ir smagnējs un neelastīgs līdzeklis, kā nodrošināt tiesību un interešu aizsardzību. Turklāt tas ne vienmēr risina esošo problēmu, bet ir arī ļoti grūti piemērojams, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā noteiktajiem principiem – konkrētai situācijai pielāgots ierobežojums, kas balstīts uz individuālu izvērtējumu. Parasti tiek uzskatīts, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem viedoklis nav svarīgs, jo to ietekmē vai nu psihiskā saslimšana vai intelektuālās attīstības traucējumi. Autore piedāvā Latvijā ieviest mehānismus, kas būtu vērsti uz atbalsta sniegšanu rīcībspējas īstenošanā.

Rīcībspēja atbilstoši Civillikuma 1405. pantā noteiktajam ietver divus būtiskus elementus – spēju uzņemties tiesības un spēju pildīt pienākumus. Šī regulējuma pamatmērķis ir nodrošināt "civiltiesiskās apgrozības stabilitāti un taisnīgumu",1 aizsargājot personu un tās mantu. Personai jāpiemīt noteiktām izziņas prasmēm – pirmkārt, spējai saprast sniegto informāciju, lai pieņemtu lēmumu, un, otrkārt, spējai novērtēt sekas, kādas iestāsies vai var iestāties pārredzamā nākotnē, ja tā pieņems vai nepieņems konkrēto lēmumu.2 Tādējādi rīcībspēja šādā nozīmē ir saistīta ar pašas personas spējām (prasmēm un iemaņām) saprast informāciju un izvērtēt lēmuma pieņemšanas sekas. Garīga rakstura traucējumu3 esamība bieži vien ir signāls, ka cilvēkam var būt traucētas konkrētās spējas tieši saslimšanas dēļ.

Tomēr, no otras puses, cilvēkam, kuram nav garīga rakstura traucējumu, drīkst piederēt kustamie un nekustamie īpašumi, mantiskas vērtības un nauda. Viņš/viņa drīkst ar visu savu īpašumu rīkoties pēc saviem ieskatiem, un citām personām pieņemtie lēmumi ir jārespektē – tā ir neatņemama rīcībspējas sastāvdaļa. Turklāt, ierobežojot rīcībspēju, tiek faktiski atņemtas tiesības pieņemt lēmumus konkrētos jautājumos. Tādējādi šādā kontekstā rīcībspēja vairs nav spēja, bet gan tiesības.4 Tāpat arī sociālajā modelī, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām5 – rīcībspēja ir tiesības, nevis kāds noteikts spēju kopums, kas būtu jāpierāda. Savukārt valstij ir pienākums nodrošināt visu nepieciešamo atbalstu, lai persona pati varētu pieņemt lēmumus un īstenot savu rīcībspēju.6

Atbilstoši ANO Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām 1. vispārējā komentārā sniegtajam skaidrojumam atbalsta mehānismiem jāatbilst vairākiem kritērijiem:

  1. jārespektē personas tiesības, griba un vēlmes, kā arī ir jābūt aizsardzības līdzekļiem, kas to nodrošina;

  2. tikai no pašas personas ar invaliditāti ir atkarīgs, vai jāmeklē atbalsts un tas jāpieņem, kā arī kāda veida atbalsts vajadzīgs un no kā tas pieņemams;

  3. atbalstam ir jābūt dažādam un vienlīdzīgi pieejamam visiem;

  4. pieeja atbalstam nevar būt atkarīga no garīgo spēju izvērtējuma;

  5. atbalsts nekad nevar būt saistīts ar aizvietotu lēmuma pieņemšanu un jānodrošina ārpus aizvietotās lemtspējas mehānisma.7

Rīcībspējas ierobežošana ir smagnējs un neelastīgs līdzeklis, kā nodrošināt tiesību un interešu aizsardzību. Turklāt tas ne vienmēr risina esošo problēmu, bet ir arī ļoti grūti piemērojams, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā noteiktajiem principiem – konkrētai situācijai pielāgots ierobežojums, kas balstīts uz individuālu izvērtējumu.8 Līdz ar to ir svarīgi izveidot alternatīvus mehānismus, kas būtu mazāk ierobežojoši, elastīgāki un vērsti uz individuālu atbalsta sniegšanu personai tās rīcībspējas īstenošanā. Jāņem vērā, ka ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir salīdzinoši jauns mehānisms, lielākā daļa valstu (īpaši tās, kuru ziņojumi jau ir izskatīti vai drīzumā tiks skatīti Komitejā par personu ar invaliditāti tiesībām), veic izmaiņas esošajā normatīvajā regulējuma par rīcībspēju un tās īstenošanu. Pagaidām nav izdevies izstrādāt vienu ideālo modeli, kuram citas ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti dalībvalstis varētu sekot. Turklāt pati Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām savā 1. vispārējā komentārā norādījusi, ka rīcībspējas ierobežošanai alternatīvu mehānismu izstrāde ir katras dalībvalsts ziņā.9 Tādēļ šī raksta mērķis ir rosināt domāt un diskutēt par piemērotākām alternatīvām, kas atbilstu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Seskis
14. Februāris 2017 / 11:43
0
ATBILDĒT
Otrkārt, šobrīd sniedzot atbalsta personas pakalpojumus, resursu centrs "Zelda" novēro, ka tuvinieku vēlmes ("personas labākās intereses") nereti dominē pār pašas personas gribu un vēlmēm (citāts iz raksta).
Jāpateicas Autorei par koncentrēto tēmas iztirzājumu, kurā ir ievērības cienīgi un oriģināli secinājumi.
Par tuvinieku uzspiestajām vēlmēm var tikai piekrist un vēlreiz piekrist, jo Seskis personīgi ir izbaudījis savu tuvinieku nepārvaramo tieksmi uzlabot Seska psihiskās veselības stāvokli. Jau Seska bērnībā radinieki bija pārliecināti, ka Seskim nav „pilns rubulis", tāpēc ģimenes lokā tika piemēroti visdažādākie ārstniecības līdzekļi. Vecomāte atbalstīja eksorcisma un hipnozes iedarbību, kamēr vecāki centās izmantot drastiskākas ārstniecības metodes - apvienojot doktora Franča Mesnera magnētisma (fluīdu) teoriju ar Gotlība Burharta aizsākto lobotomijas metodi, paralēli piemērojot elektrošoku un hidroterapiju. Rezultātā mazais Seskis tika mērcēts dīķi un pakļauts hipnozei, kamēr pa pakausi tika dauzīts ar neodīma magnētu, kas pieslēgts pie elektrības avota - uz elektropārvades vadiem uzmestām cilpām.
Pusaudža gados Seskis sirga ar arahnofobiju - bailēm no zirnekļiem. Arī šeit radinieki atrada ārstniecības metodi - Seskis tika ievietots zārkā ar stikla vāku, kurā bija iesprostoti dažāda kalibra zirnekļi. Zārks tika ievietots sešas pēdas dziļā bedrē, lai nodrošinātu preventīvu profilaktoriju pret klaustrofobiju. Drīz vien smaidošie radinieki aizmirsa par Seski, kurš zārkā sāka smakt un skrāpējās pa stikla vāku ar no skābekļa trūkuma zilām rokām un sarkaniem nagiem. Situāciju izglāba kaimiņš, kurš nepārtraukti klaiņoja apkārt atspirdzinoša malka meklējumos, un izvilka Seski no stikla sprosta. Protams, ne par velti, bet par glābšanas procesā atrunātu samaksu - armēņu brendija „Ararat" pudeli.
Līdz ar to Seskis ar visām četrām ķepām balso par godātās Autores rakstā pausto hipotēzi - cilvēka tiesības būt par pilnvērtīgu personu ir respektējamas un nodrošināma autonomija, un atbalsts pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā.
Pārdomām
14. Februāris 2017 / 10:27
2
ATBILDĒT
Jāatzīst gan, ka dažreiz centienos ievērot cilvēktiesības, var nonākt otrā galējībā. Piemēram, ja krietnam un visu cienītam cilvēkam sākas garīgās veselības problēmas kuru dēļ viņš būtībā pazemo sevi apkārtējo (radu, draugu, kolēģu) acīs, vai šādā gadījumā nebūtu jāparedz iespēja noteikt piespiedu ārstēšanu lai pasargātu cilvēku ''pašu no sevis'' un tādējādi ļautu viņam saglabāt cilvēka cieņu? Piemēram, ja cilvēkam garīgas slimības dēļ ir notikušas atgriezeniskas personības izmaiņas un šis cilvēks (garīgās slimības iespaidā) atsakās no ārstēšanās- bet ja ir zināms, ka šis cilvēks ''būdams vesels'' viennozīmīgi piekristu ārstēšanai, vai tad tomēr nebūtu pamats runāt par kaut kādu piespiedu ārstēšanu?
LATVIJAS UNIVERSITĀTE > Pārdomām
12. Decembris 2020 / 18:46
0
ATBILDĒT
Pārdomām - ārzemēs uz šo situāciju atbilde sen jau ir rasta un tā ir "assertive community treatment" sistēma (ir arī citi nosaukumi - community treatment orders, etc). Raisa diskusijas, bet tomēr tiek īstnota.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties