14. Februāris 2017 /NR. 7 (961)
Skaidrojumi. Viedokļi
Rīcībspējas īstenošanas alternatīvas
5
Mg. iur.
Annija Mazapša
biedrības “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda”” juriste pētniece

Rīcībspējas ierobežošana ir smagnējs un neelastīgs līdzeklis, kā nodrošināt tiesību un interešu aizsardzību. Turklāt tas ne vienmēr risina esošo problēmu, bet ir arī ļoti grūti piemērojams, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā noteiktajiem principiem – konkrētai situācijai pielāgots ierobežojums, kas balstīts uz individuālu izvērtējumu. Parasti tiek uzskatīts, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem viedoklis nav svarīgs, jo to ietekmē vai nu psihiskā saslimšana vai intelektuālās attīstības traucējumi. Autore piedāvā Latvijā ieviest mehānismus, kas būtu vērsti uz atbalsta sniegšanu rīcībspējas īstenošanā.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2016.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Seskis
14. Februāris 2017 / 11:43
0
ATBILDĒT
Otrkārt, šobrīd sniedzot atbalsta personas pakalpojumus, resursu centrs "Zelda" novēro, ka tuvinieku vēlmes ("personas labākās intereses") nereti dominē pār pašas personas gribu un vēlmēm (citāts iz raksta).
Jāpateicas Autorei par koncentrēto tēmas iztirzājumu, kurā ir ievērības cienīgi un oriģināli secinājumi.
Par tuvinieku uzspiestajām vēlmēm var tikai piekrist un vēlreiz piekrist, jo Seskis personīgi ir izbaudījis savu tuvinieku nepārvaramo tieksmi uzlabot Seska psihiskās veselības stāvokli. Jau Seska bērnībā radinieki bija pārliecināti, ka Seskim nav „pilns rubulis", tāpēc ģimenes lokā tika piemēroti visdažādākie ārstniecības līdzekļi. Vecomāte atbalstīja eksorcisma un hipnozes iedarbību, kamēr vecāki centās izmantot drastiskākas ārstniecības metodes - apvienojot doktora Franča Mesnera magnētisma (fluīdu) teoriju ar Gotlība Burharta aizsākto lobotomijas metodi, paralēli piemērojot elektrošoku un hidroterapiju. Rezultātā mazais Seskis tika mērcēts dīķi un pakļauts hipnozei, kamēr pa pakausi tika dauzīts ar neodīma magnētu, kas pieslēgts pie elektrības avota - uz elektropārvades vadiem uzmestām cilpām.
Pusaudža gados Seskis sirga ar arahnofobiju - bailēm no zirnekļiem. Arī šeit radinieki atrada ārstniecības metodi - Seskis tika ievietots zārkā ar stikla vāku, kurā bija iesprostoti dažāda kalibra zirnekļi. Zārks tika ievietots sešas pēdas dziļā bedrē, lai nodrošinātu preventīvu profilaktoriju pret klaustrofobiju. Drīz vien smaidošie radinieki aizmirsa par Seski, kurš zārkā sāka smakt un skrāpējās pa stikla vāku ar no skābekļa trūkuma zilām rokām un sarkaniem nagiem. Situāciju izglāba kaimiņš, kurš nepārtraukti klaiņoja apkārt atspirdzinoša malka meklējumos, un izvilka Seski no stikla sprosta. Protams, ne par velti, bet par glābšanas procesā atrunātu samaksu - armēņu brendija „Ararat" pudeli.
Līdz ar to Seskis ar visām četrām ķepām balso par godātās Autores rakstā pausto hipotēzi - cilvēka tiesības būt par pilnvērtīgu personu ir respektējamas un nodrošināma autonomija, un atbalsts pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā.
Pārdomām
14. Februāris 2017 / 10:27
2
ATBILDĒT
Jāatzīst gan, ka dažreiz centienos ievērot cilvēktiesības, var nonākt otrā galējībā. Piemēram, ja krietnam un visu cienītam cilvēkam sākas garīgās veselības problēmas kuru dēļ viņš būtībā pazemo sevi apkārtējo (radu, draugu, kolēģu) acīs, vai šādā gadījumā nebūtu jāparedz iespēja noteikt piespiedu ārstēšanu lai pasargātu cilvēku ''pašu no sevis'' un tādējādi ļautu viņam saglabāt cilvēka cieņu? Piemēram, ja cilvēkam garīgas slimības dēļ ir notikušas atgriezeniskas personības izmaiņas un šis cilvēks (garīgās slimības iespaidā) atsakās no ārstēšanās- bet ja ir zināms, ka šis cilvēks ''būdams vesels'' viennozīmīgi piekristu ārstēšanai, vai tad tomēr nebūtu pamats runāt par kaut kādu piespiedu ārstēšanu?
Rudīte Vīduša > Pārdomām
14. Februāris 2017 / 15:21
0
ATBILDĒT
Vienlaikus nevajadzētu piešķirt pārāk lielu nozīmi tam, ko mēs uzskatām par cieņas zaudēšanu.
Ļoti bieži jau pašas garīgās veselības/garīgās attīstības problēmas un uzvedība, kas ar to saistās, tiek uzskatītas par kaunu. Dzīvē mēdz būt situācijas, ka kādas saslimšanas rezultātā iestājušās garīga rakstura problēmas tiek uzskatītas par slēpjamu lietu, un tieši tādēļ tuvinieki ierobežo personas atrašanos sabiedrībā. Labu gribot (lai nezaudētu cieņu, kā jūs sakāt). Taču tiek aizmirsts, ka šajā personā turpina būt personība, kurai ir tiesības dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgu dzīvi. Nav jāizdabā sabiedrības priekšstatiem par to, ka būt garīgi neveselam (un ar attiecīgām iespējamām uzvedības problēmām) ir apkaunojoši, un tādēļ jāierobežo persona vai ar šādu pamatojumu vien tā jānodod piespiedu ārstēšanai. Un kur nu vēl tad, ja tas īstais motīvs ir, lai "kauns" netiktu nodarīts ģimenei.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties