Arī tad, kad (ja) būs notikusi Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, šī procesa fanāts Tomass Mairs (Thomas Mair) nevarēs pilnībā izbaudīt sapņa piepildījumu – jo līdz mūža galam vadīs savas dienas cietumā, bez tiesībām tikt atbrīvotam. Šādu spriedumu britu tiesa 23. novembrī pasludināja parlamenta locekles Džo Koksas (Jo Cox) lietā. Labējais ekstrēmists, neonacisma interesents, kurš tiesā sevi dēvēja par "nāvi nodevējiem, brīvību Lielbritānijai", uzbruka Koksai šā gada 16. jūnijā – laikā, kad deputāte pirms referenduma aģitēja pret Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.

Šis skaļais noziegums un tiesas process tomēr pievērš mūsu uzmanību ne vien skandalozo motīvu un konteksta dēļ, bet arī tāpēc, ka liek domāt par tiesas procesa efektivitāti. Mairs ir notiesāts tikai piecus mēnešus pēc nozieguma izdarīšanas!

Varam atcerēties vēl citus piemērus. Norvēģu labējais ekstrēmists Breivīks, kurš 2011. gada jūnijā nogalināja 77 cilvēkus, pie sava sprieduma tika jau pēc gada un viena mēneša – 2012. gada augustā.

Britu tiesas strādāja diennakts režīmā, kad Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās 2011. gada augustā izraisījās vardarbīgas futbola fanu sadursmes, kas pārauga vairākas dienas ilgušos masveida grautiņos, kuros gāja bojā un tika ievainoti cilvēki, dedzinātas mājas, postīti īpašumi. Ļoti īsā laikā, faktiski dažās nedēļās, tika apsūdzēti un notiesāti simtiem grautiņu dalībnieku (kopējais notiesāto skaits pārsniedza 1500). Kaut arī daļa no viņiem spriedumus pārsūdzēja, tomēr jau pēc pāris gadiem visa šī sākotnēji satricinoši haotiskā situācija bija tiesiski "izsmelta" un noslēgta – piespriestie sodi izciesti, nodarītie zaudējumi atlīdzināti. Sabiedrība (tai skaitā cietušie un vainīgie) varēja turpināt normālu dzīvi, jo kārtība un taisnīgums bija efektīvi atjaunoti.

Un tagad salīdzinājumam – mūsu pašu grautiņu lieta. Pirmstiesas izmeklēšana pēc 2009. gada 13. janvāra masu nekārtībām Vecrīgā notika divarpus gadus, pirmā tiesas sēde – 2011. gada novembrī, pirmais spriedums – 2012. gada augustā (vēlāk pārsūdzēts). Presei, katru reizi atzīmējot 13. janvāra gadadienu un ziņojot par progresu tiesu procesos, klājās aizvien grūtāk. Piemēram, 2013. gada 13. janvārī tika konstatēts, ka četrus gadus (!) pēc notikuma ir apsūdzēti 74 nekārtību dalībnieki, bet spriedums nolasīts tikai 15 personām, savukārt stājies spēkā – tikai viens spriedums!

Tā kā cilvēka atmiņa ir īsa, jādomā, ka turpmākajos gados 13. janvāra notikumi aizvien vairāk izzudīs no sabiedrības apziņas un arī masu mediji par tiem zaudēs interesi. Kad spēkā stāsies pēdējie spriedumi, droši vien vairs reti kurš atcerēsies notikumus, kuru dēļ tie piespriesti.

Ko darīt, lai arī Latvija varētu sasniegt iepriekšminēto ārvalstu tiesas procesu efektivitāti? Novēlots taisnīgums nav taisnīgums – tas zināms visiem.