8. Novembris 2016 /NR. 45 (948)
Skaidrojumi. Viedokļi
Bēgļu juridiskā situācija Turcijā
Onurs Armagans
banku un apdrošināšanas maģistrs, advokātu biroja “Guney” Stambulā īpašnieks un advokāts 

Šajā rakstā autors piedāvā padziļinātu vēsturiskās attīstības apskatu par Sīrijas bēgļu Turcijā situācijas tiesisko risinājumu gan starptautisko konvenciju, gan Kopējā rīcības plāna un tā jauninājumu kontekstā. Rakstā izmantoti bēgļu situāciju raksturojoši statistikas dati.

1. Bēgļu tiesību vēsturiskā progresija un tiesiskā regulējuma atspoguļojums Turcijā

Pirmais starptautiskais bēgļu jautājumu regulējošais līgums ir 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencija, kuru parakstījušas 144 valstis. Tā stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Iesākumā šis līgums regulēja to personu statusu, kas devās bēgļu gaitās notikumu dēļ, kas Eiropā risinājās pirms 1951. gada. Turcija šo līgumu parakstīja 1951. gada 24. augustā un apstiprināja to ar šādu 1961. gada 29. augusta atrunu: "Neviens punkts, kas saistīts ar šo līgumu, nevar tikt interpretēts tā, ka bēgļiem būtu vairāk tiesību nekā Turcijas pilsoņiem." ANO 1967. gadā papildus protokolā noņēma līgumam tā ģeogrāfisko un laika limitu, un Turcija to ratificēja, apstiprinot bēgļu statusa piešķiršanu tikai personām, kas nāca no Eiropas (Eiropas Padomes dalībvalstīm).

1.1. Pirmais regulējums par bēgļiem un dažādā terminoloģija

1994. gadā Turcijā tika pieņemts likums "Par procedūrām un principiem attiecībā uz patvēruma meklētājiem Turcijā vai ārvalstu indivīdiem, kuri pieprasa uzturēšanās atļauju Turcijā ar bēgļa statusa mērķi citā valstī, kā arī ārzemniekiem, kuri kolektīvi ierodas Turcijā ar patvēruma mērķi un veic piesardzības pasākumus pret iespējamu iedzīvotāju pārvietošanu" (turpmāk – 1994. gada likums). Saskaņā ar šo likumu tika nolemts piešķirt patvēruma meklētāja statusu personām, kas ieradās no valstīm ārpus Eiropas. Patvēruma meklētājs (Sıgınmacı) tika definēts saskaņā ar 1994. gada likumu kā ārvalstnieks, kurš atrodas ārpus savas valsts un kurš nevar baudīt savas valsts aizsardzību vai to nevēlas, jo baidās no valsts varas veiktas izmeklēšanas, kā arī gadījumos, ja ārzemnieks baidās atgriezties valstī (3. panta 3. daļa). Tādējādi Eiropa kā ģeogrāfiskais ierobežojums vairs Turcijā nepastāvēja.

Tomēr bēgļa (Multeci) definīcija netika grozīta un palika līdzīga Ženēvas konvencijā sniegtajai, attiecoties uz notikumu Eiropā sekām (1994. gada likuma 3. pants, 2. daļa).

Termins Sıgınmacı tika veidots, par pamatu ņemot "patvēruma meklētāju" turku valodā saskaņā ar 1994. gada likumu, savukārt Multeci nozīmē "bēglis". Veidojot terminoloģiju, tika veikts Munferit yabancı (individuālā ārzemnieka) skaidrojums, nozīmējot ģimeni, kuru veido viena persona vai māte, tēvs un nepilngadīgie bērni (3. pants, 5. daļa).

Minētais likums noteica, ka, ja pieņemtie patvēruma meklētāji un bēgļi šķērso Turcijas robežu, pirmkārt, tiek pārbaudīta to identitāte, atņemti ieroči, tad viņi tiek norīkoti uz policiju vai militāro mītni, lai nosūtītu uz privātām nometnēm netālu no robežas.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties