Seskim vienmēr bijis ļoti bail no Tiesām, lielākoties sakarā ar visnotaļ nelielo runāšanas praksi un nespēju skaidri izteikties! Vēl būdams pionieris, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu periodā Seskis izdomāja teoriju, ka „attīstītais sociālisms" pēc būtības ir matriarhāla valsts pārvaldes sistēma, kas tika salīdzināta ar posmkāju - skudru, zirnekļu un bišu, sabiedrības organizāciju, kur tiek apkalpota attiecīgā skudru vai bišumāte (Partija) un pārējās sabiedrības organizācija ir pakļauta pilnībā Virsmātes apgādāšanai un aizsardzībai. Posmkāju radībiņas planētu apdzīvo krietni ilgāk par cilvēku, tātad sabiedrības modelis ir dzīvotspējīgs, tām ir unikālas tehnoloģijas (zirnekļtīkls, medus, loģistika, kondicionēšanas sistēmas u.t.t), vienīgi indivīdam nav vērtības. Teorijas izklāstam klasesbiedriem sekoja Seska vecāku vizīte pie skolas direktora, pēc kuras ikreiz, kad Seskis vēlējās izteikties mājās vai skolā, sekoja atgādinājums par Arnoldonkuli, kurš arī esot runājis, ko domājis, un vienā dienā pazudis. Pavisam un uz visiem laikiem!
Kopš tā laika Seskim nav ļauts runāt, līdz ar ko vajadzība runāt atkrita, bet, tā kā tagad bieži jāiet uz Tiesām, tad Seskis cenšas izdvest artikulētas, daudzmaz dzirdes aparātam uztveramas skaņas.
Kad Seskis par savām bailēm stāsta priekšniecei, tā ievelk gaisu savās plaušās, un seko brēciens - cik ilgi tu Tiesā strādāji, maita?! Tā kā būtu laiks pierast! Neko darīt, Seskis velk kājās savas lielās Čārlija Čaplina bikses, kurās drošībai sabāž pamperus, ietaiņā kabatā lielu kabatlakatu, uz kura izšūti Makss un Morics, ņem lietas materiālus un iet uz Tiesu.
Tiesā Seskis pastiprināti svīst un uz vieglākiem jautājumiem drudžaini atbild, rokoties pa papīru kaudzi. Ja procesa dalībnieku vai Tiesas uzdotie jautājumi kļūst pārāk sarežģīti, Seskis izvelk kabatslakatu un sāk skaļi raudāt. Smagākos gadījumos Seskis imitē ģīboni, tādējādi panākot pārtraukumu Tiesas sēdē, un līdz ar to iespēju apdomāties.
Kas attiecas uz pārliecināšanas spējām, ne vienmēr pozitīvs Tiesas spriedums rada gandarījumu un padarīta darba sajūtu. Daudz svarīgāk bieži vien ir spēja ne tikai atrast juridiskos argumentus un pretargumentus, bet iedziļināties un saprast procesa dalībnieku patiesās intereses un mērķus, lai procesa gaitā atrastu kopsaucēju un panāktu izlīgumu, kas apmierina visus prāvniekus.