Konstatējot īpašuma tiesības esamību personai, būtiska nozīme ir tam, kādā ceļā nekustamais īpašums ir iegūts, proti, vai tas ir mantots, – atbilstoši Civillikuma 388. pantam mantotspējai jāpastāv mantojuma atklāšanās dienā (655. pants) un jāturpinās līdz mantojuma pieņemšanai (687. pants), vai arī par tā iegūšanu ir noslēgts darījums vai izdots administratīvais akts.

Pirmajā gadījumā persona iegūst īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu jau ar mantojuma atklāšanos (ar nosacījuma, ka mantinieks pieņēmis mantojumu likumā noteiktajā kārtībā), bet otrajā – ar ieguvēja un tā iegūšanas pamata ierakstīšanu zemesgrāmatā. Mantojuma pieņemšanai ir atpakaļejošs spēks uz mantojuma atklāšanās momentu: pieņemtais mantojums tiek atzīts par mantiniekam piederošu no mantojuma atklāšanās laika.

Tā kā mantinieks iegūst īpašuma tiesības ar mantojuma atklāšanas momentu, tad no tā brīža uz viņu pāriet arī bijušā īpašnieka kā izīrētāja tiesības un pienākumi, proti, ne tikai pienākums izīrēt īrniekam attiecīgo dzīvokli, bet arī saņemt par to no viņa samaksu un vērsties tiesā ar prasījumiem, ja īrnieks īres līgumā pielīgtās saistības pildījis nepienācīgi.