Aizvadītajā mēnesī pasauli aplidoja ziņas par diviem "kara tiesu" spriedumiem.

21. martā Krievijas Federācijas Rostovas apgabala Doņeckas tiesa ukraiņu lidotājai Nadijai Savčenko (Надія Савченко) piesprieda 22 gadu cietumsodu. N. Savčenko tika nolaupīta Ukrainas teritorijā un aizvesta uz Krieviju tās atbalstīto "separātistu" radītā militārā konflikta laikā 2014. gadā, lai tur tiktu apsūdzēta divu žurnālistu slepkavībā un nelegālā valsts robežas šķērsošanā.

N. Savčenko jau iepriekš bija paziņojusi, ka spriedumu nepārsūdzēs, jo neatzīst tiesas jurisdikciju un tādēļ neatzīs arī sprieduma likumību. Cīņā pret Savčenko tiesāšanu nesekmīgi iesaistījās Ukraina, to atbalstīja arī citu valstu politiķi, tai skaitā Latvijas Republikas Saeima 31. martā pieņēma paziņojumu, kurā nosodīja viņas notiesāšanu, kas balstīta uz "safabricētām un politiski motivētām apsūdzībām". Tai pašā laikā Krievijas amatpersonas turpināja pārmest ārvalstīm centienus ietekmēt tiesas procesa neatkarību (visticamāk, vienlaikus aizvien vairāk nožēlojot labi plānoto, taču neveiksmīgi izvērsušos situāciju, kurā izrādījās, ka viena sieviete spēj garīgi pretstāvēt lielvalsts represīvajai mašinērijai – skat. Savčenko izturēšanos tiesas zālē).

31. martā ANO izveidotais Dienvidslāvijas kara tribunāls Hāgā negaidītā kārtā pilnībā attaisnoja Serbijas politiķi, radikālo serbu nacionālistu (jaunībā – komunistu, kādu laiku arī monarhistu), Dienvidslāvijas kara laikā – horvātu genocīda ideologu, šobrīd – ekstrēmi labējās "Lielserbijas radikālās partijas" priekšsēdētāju Vojislavu Šešeļu (Војислав Шешељ), kam apsūdzētāji bija pieprasījuši 28 gadu cietumsodu par noziegumiem pret cilvēci un sešām kara noziegumu epizodēm, kas tikušas pastrādātas Horvātijā, Bosnijā un Serbijā.

Tiesa paudusi skarbu kritiku Šešeļa apsūdzības uzturētājiem par vāji sagatavotajiem argumentiem, kam bieži vien esot bijusi "tāla saikne ar realitāti". Pats apsūdzētais, cita starpā – pēc izglītība jurists, paziņojis, ka citādu spriedumu nemaz nav gaidījis, turklāt apņēmies pieprasīt vismaz 14 miljonu eiro kompensāciju par tribunāla izmeklēšanas cietumā pavadītajiem gandrīz 12 gadiem. Horvātijas ministru prezidents šo spriedumu jau paguvis nosaukt par apkaunojošu un tādu, kas faktiski iznīcinājis Dienvidslāvijas kara tribunāla pastāvēšanas jēgu (liela daļa no upuriem, kas nogalināti Šešeļam inkriminētajās epizodēs, bija horvāti). Savukārt mediju vērtējumā viss tiesas process un to vainagojošais attaisnojošais spriedums turpmāk kalpos par degvielu ultranacionālista Šešeļa strauji atdzimstošajai politiskajai karjerai Serbijā, ļaujot viņam pozicionēties kā Rietumvalstu radītā "antiserbu" tribunāla, resp., Hāgas tiesas, moceklim.

Divas tiesas, divi spriedumi: taisnīgā procesā slikti savāktu pierādījumu dēļ attaisnots, bet, visticamāk, tomēr ne bez vainas esošs apsūdzētais un klaji politiskā procesā, PSRS totalitārisma labākajās "tradīcijās" (paldies Dievam, varbūt vienīgi bez spīdzināšanas) notiesāta apsūdzētā.