Nav šaubu, ka tiesas spriedumu kvalitātes jautājums ir aktuāls gan civillietās, gan administratīvajās un krimināllietās. Visās minētajās nozarēs galvenā kvalitātes vērtēšanas pazīme ir sprieduma likumība un pamatotība. Taču ir arī nozaru specifika, un civillietās prasības tiesvedībā tāda izriet no fakta, ka norit sacīkste starp divām pusēm. Tas nozīmē, ka abas puses ļoti retos gadījumos uzskata sevi par ieguvējām, kāda parasti ir neapmierināta. Līdz ar to pārsūdzību skaits ir lielāks un par spriedumu kvalitāti vajadzētu spriest pēc tā, cik attiecīgās instances spriedumu ir palikuši negrozīti pēc pārsūdzības iespēju izmantošanas.

Zināmu priekšstatu par pārsūdzību rezultātiem dod Augstākās tiesas apkopotie statistikas dati, kas pagaidām publicēti vien par 2014. gadu.¹ Vairāk nekā 400 spriedumu ir bijuši ar tādiem trūkumiem, kuru dēļ atcelti. Lai arī, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, vērojama izbrāķēto spriedumu daļas neliela samazināšanās, jāteic, ka joprojām gadās redzēt spriedumus, kas savu šausminošo trūkumu dēļ met smagu ēnu pār tiesnešu lielum lielās daļas kvalitatīvā darba kopskatu.

Tiesu spriedumus vērtē arī pēc citām pazīmēm. Tikko atkārtoti izdotajā Civilprocesa likuma komentāru I daļā norādītas vairākas citas pazīmes, kurām jāatbilst kvalitatīvam spriedumam.² Tam jābūt pilnīgam, visus prasījumus aptverošam, kategoriskam, pēc formas jāsatur visi rekvizīti un sastāvdaļas. Nav gan izcelts, bet pašsaprotami, ka spriedumam jābūt skaidrā un gramatiski pareizā valodā, ar attiecīgām norādēm uz likuma normām utt. Vispārēji atzīts, ka spriedumam piemīt audzinoša un preventīva iedarbība. Tāpēc ir svarīgi, lai tie, kas lasa spriedumu, gūst pārliecību, ka tiesa ir gan noskaidrojusi un novērtējusi lietā nozīmīgos apstākļus, gan pareizi piemērojusi likumus, pratusi to pārliecinoši un loģiski izklāstīt tiesas dokumentā.