9. Februāris 2016 /NR. 6 (909)
Tiesību politika
Pētījums: veselības aprūpes konstitucionālās garantijas Latvijā ir mīts, nevis realitāte

Pagājušonedēļ tiesībsargs Juris Jansons publiskoja gan pētījumu "Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstība cilvēktiesību standartam", gan savu atzinumu kādā pārbaudes lietā par vienlīdzības principa īstenošanu ārstniecības personu atlīdzības noteikšanā. Abi šie materiāli pilnā versijā pieejami tiesībsarga interneta mājaslapā,1 taču ieskatam, iezīmējot galvenos konstatētos problemātiskos aspektus, publicējam minētā pētījuma secinājumus un rekomendācijas. Jāpiebilst, ka pētījuma fokuss vērsts uz diviem aspektiem, izvērtējot, pirmkārt, Satversmes garantētā veselības aprūpes minimuma atbilstību cilvēktiesību standartam, otrkārt, būtiskākās nepilnības veselības aprūpē.

1. Latvijas Republikas Satversme tiesības uz veselību regulē īsi un kodolīgi – 111. pantā teikts, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Piepildīt jēdzienu "medicīniskās palīdzības minimums" ar konkrētu saturu ir likumdevēja un izpildvaras uzdevums.

2. Neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts finansiālajām iespējām, vērā ņemama ir Satversmes tiesas atziņa: "Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties