Nedaudz par vēsturi

Senajā Romā vairāku cilvēku kopīgi veidojumi bija pati valsts un tās teritoriālās vienības civitas jeb coloniae, taču bez šiem veidojumiem romiešu tiesības atzina arī tirgotāju, reliģiskās un labdarības apvienības. Romieši cilvēku apvienības sauca par universitates personarum (vai arī corpus vai universitas, kas ietvēra gan valsti, gan arī vienības ar administratīvu, finanšu, ekonomisku un reliģisku darbības sfēru) un universitates rerum (ietverot sevī apvienības ar labdarības raksturu). Sākot ar dibināšanu, šīm apvienībām bija sava personība, īpašums un savas tiesības un pienākumi. Arī ģermāņu tiesības pieļāva cilvēku apvienību dibināšanu. Ģermāņu tiesībās cilvēku apvienības atzina par pilntiesīgiem tiesību subjektiem.¹

Mēdz teikt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tieši tāpat ir arī ar juridisko personu krimināltiesisko sodīšanu, kas patiesībā ir vecāka, nekā varētu šķist. No 12. gs. līdz 14. gs. romāņu tiesībās attīstījās kolektīvās krimināltiesiskās atbildības koncepts, šajā laikā romāņu tiesībās cilvēku apvienībām piemēroja krimināltiesisko atbildību gadījumos, kad tās biedri bija rīkojušies kopīgi. Tomēr tobrīd pastāvēja arī pretējs viedoklis, piemēram, pāvests Inocents IV uzskatīja, ka societas delinquere non potest (sabiedrība nevar būt vainīga). Tāpat Inocents IV uzskatīja, ka pretēji cilvēkiem, kam ir griba un dvēsele, kas var saņemt svēto komūniju un kas ir Dieva un valdnieka sodu subjekts, universitas ir fikcija, kurai nav ķermeņa un dvēseles un kas tādēļ nevar tikt sodīta. Taču realitāte spieda atzīt, ka noteiktās situācijās pastāvēja priekšnoteikumi, lai sodītu cilvēku apvienības par noziedzīgiem nodarījumiem. Valdnieki un pāvesti šajā laikā mēdza noteikt sankcijas pilsētām, provincēm un cilvēku apvienībām. Sankcijas ietvēra naudas sodus, tiesību zaudēšanu, likvidāciju un garīga rakstura sankcijas cilvēku apvienības biedriem, piemēram, tiesību tikt apglabātam baznīcas kapsētā atņemšana un izraidīšana no reliģiskās kopienas.²

Francijas kriminālprocesu regulējošais likums (Ordonnance de Blois) paredzēja juridisko personu kriminālatbildību jau 1579. gadā.³ Tāpat arī Francijas 1670. gada kriminālprocesu regulējošajā likumā (Grande Ordonnance Criminelle) bija XXI nodaļa ar nosaukumu De la manière de faire le Procès aux Communautés des Villes, Bourgs et Villages, Corps et Compagnies (Pilsētu savienību, pilsētu un ciemu, savienību un kompāniju tiesāšanas kārtība).⁴ Tādējādi redzams, ka vēsturiski juridisko personu kriminālatbildība tikusi izmantota pat plašāk nekā mūsdienās, to faktiski attiecinot arī uz pašvaldībām. 1670. gada Grande Ordonnance Criminelle XXI nodaļas 4. pants paredzēja, ka no juridiskās personas var tikt piedzīti civiltiesiskie zaudējumi, bet vienlaikus juridiskā persona var tikt sodīta ar naudas sodu un ar privilēģiju (tiesību) atņemšanu. Savukārt 5. pants noteica, ka vienlaikus ar juridisko personu ir sodāmi arī izdarītāji un viņu līdzdalībnieki.⁵ Pēc lielās franču revolūcijas kolektīvā krimināltiesiskā atbildība tika izbeigta, jo franču revolūcijas ideologi, iestājoties par indivīda tiesībām, negribēja atzīt personu apvienību tiesības.⁶

Nepieciešamības spiesta, juridiskās personas kriminālatbildības institūtu Anglija atzina 19. gs.⁷ Uz to, ka pastāv objektīva nepieciešamība ieviest juridisko personu kriminālatbildību, 20.