Latvijas tiesu varas sistēma, kā arī Latvijas komercdarbības joma, neskatoties uz 25 gadu attīstību pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā, joprojām atrodas bērna autiņos. Neskatoties uz iestāšanos ES un it kā ES gara un burta pārņemšanu, Latvijā nav ieviestas (atjaunotas) vairākas institūcijas un institūti, kuri nepieciešami tiesiskas valsts, kā arī brīvas saimnieciskās darbības funkcionēšanai, bet daudzu institūtu ieviešanas process apzināti vai neapzināti tiek izkropļots, vienkāršots, ieviests nepilnīgi vai arī ačgārni. Minētais visā pilnībā attiecas arī uz administratoru profesiju. Tik tiešām, kalns dzemdējis peli. Saeima 25 gadu laikā pieņēmusi trīs maksātnespējas likumus, kuros regulē administratoru profesiju. Lai izprastu administratoru profesijas būtību, jāapskata tās attīstība vēsturiskā aspektā. Tikai analizējot šo profesiju no vēsturiskā aspekta, mēs varam atrast atslēgu administratora profesijas funkcionālai un saturiskai izpratnei. Liela daļa Latvijas juristu praktiķu, kā arī juristi teorētiķi neizprot komercdarbības centrālo problēmu – drošu un stabilu kredītu, kas savukārt nav iespējams bez šīs jomas ciešas sasaistes ar tiesu varu. Latvijā nedarbojas komerctiesas, ar lielām grūtībām tiek kodificētas komerctiesības, ir neizpratne un sociālistiska, primitīva pieeja zemesgrāmatām un to tiesnešu statusam un citiem publiskiem reģistriem. Analoga situācija valda arī attiecībā uz administratoriem. Lai izprastu administratora profesijas funkcijas un šo funkciju saturu, jāatgriežas pie šīs profesijas vēstures.

1. Administratora profesijas vēsturiskā attīstība

Administratora profesija sevī vēsturiski iekļauj vairākas cauri gadsimtiem izveidojušās un sākotnēji atsevišķi pastāvējušas funkcijas, kas gadsimtu gaitā ir attīstījušās ar viennozīmīgu tendenci – apvienot vienā personā (aizgādnī, pārstāvī, komersantu organizāciju profesionālā speciālistā) vairākas, brīžiem pat pretrunīgas un it kā savstarpēji izslēdzošas funkcijas, papildināt šo funkciju saturu, nododot atsevišķas funkcijas administratoram no kreditoriem un kreditoru sapulcēm, kā arī no tiesas – administratoram, līdzsvarot šīs funkcijas un tālāk attīstīt tās. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka administratora funkcijas pamatā ir saistītas ar komersantu un bāzējas komerctiesībās, kaut arī vēlākā periodā atsevišķās valstīs, arī šobrīd Latvijā, administrators darbojas arī nekomerciālā jomā. Kaut arī Latvijas likumdošana šo procesu šobrīd sauc par maksātnespējas procesu, Rietumeiropas valstīs un Latvijā pirms kara tas parasti tiek saukts par konkursu.

Sākotnēji romiešu tiesībās par maksātnespējīgā mantas aizgādni (curator bonorum) varēja iecelt jebkuru personu, bet parādnieka mantu atsavināt varēja tikai attiecīga Romas amatpersona pēc aizgādņa priekšlikuma, bet pats maksātnespējīgais parādnieks varēja tikt sadalīts gabalos, tam varēja tikt piespriests nāvessods, tas varēja tikt pārdots verdzībā vai arī viņu varēja turēt cietumā (parādnieka personīga atbildība ar savu personu), ja netika samaksāts parāds.

Vēlāk maksātnespējas administratorus iecēla tiesa, sākotnēji pašiem kreditoriem izraugoties tos no savu vai citu personu vidus, bet, pretēji aizbildnim, administrators nevarēja būt no maksātnespējīgās personas radinieku vidus.