Pieņemot vai grozot konkrētas tiesību normas redakciju, tajā tiek ietverta noteikta jēga un saturs, kas tiek atklāts tiesību normas interpretācijā jeb tulkošanā. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Neimanis norāda: "Jebkurā tiesību normā tiek ietverts zināms saturs (normas kondicionālprogramma), kurš tās piemērotājam ir jāatklāj. Tiesību norma ir tikai forma, kurā izpaudusies tās izdevēja griba, tādēļ nepieciešams process, kurā šī griba tiek restaurēta konkrētajā situācijā un laikā. Tiesību normas satura un jēgas noskaidrošanu sauc par tiesību normas iztulkošanu."² Taču tiesību normas interpretācija (iztulkošana) ir ne tikai process, kurā tiek atklāta tiesību normas jēga un saturs, bet arī šī procesa rezultāts, kas var tikt nostiprināts nolēmumos. Piemēram, Satversmes tiesas spriedums, kurā nostiprināta normas interpretācija kā rezultāts, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 2. panta otro daļu ir kriminālprocesa tiesību avots.

Lai gan Krimināllikumā nav reglamentēti krimināltiesību avoti, jāatzīst, ka Satversmes tiesas spriedums, kurā nostiprināta Krimināllikuma normas interpretācija, ir krimināltiesību avots, kas ir saistošs visiem normu piemērotājiem. Minēto jāpapildina ar secinājumu, kas nostiprināts Satversmes tiesas 2008. gada 9. septembra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-10-01: "[..] Krimināllikuma normu interpretācija vispirms ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē. Tomēr Satversmes tiesai atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams interpretēt likuma normas. Pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu, treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros.