Par spiegošanu un terorismu aizdomās turamie Krievijas pilsoņi Andrejs Popko un Aleksandrs Kurkins arī turpmāk paliks apcietinājumā – tā pagājušajā nedēļā, 12. augustā, lēma Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa. Plaši ziņots, ka šīs personas vasaras sākumā tika aizturētas brīdī, kad bija nelikumīgi iekļuvušas NATO dalībvalsts Latvijas militārajā bāzē Ādažos, kad tur notika starptautiskas mācības.

Visai prognozējamajai ziņai par Popko un Kurkina apcietinājuma pagarināšanu īpašu uzmanību tomēr piešķīra aizturēto personu advokāte Imma Jansone, pie tiesas zāles durvīm žurnālistiem emocionāli komentējot tiesas lēmumu un izsakot savu vērtējumu par Latvijas valsts iekārtu kopumā: "Vakar, kad es gāju gulēt, Latvijas Satversmē bija rakstīts, 1. pantā, ka tā ir demokrātiska valsts. Acīmredzot pa nakti kaut kas ir mainījies, kas man nav zināms. [..] Manuprāt, demokrātija ir izkususi kā cukurgalva karstā tējā. Jo tie ir pilnīgi totalitāras valsts lēmumi. [..] Drošības policijas un tiesas lēmumi ir pilnīgi nepamatoti. [Tie] tiešām diskreditē demokrātisku valsti." Vakarā advokātes secinājumus publiskoja LTV "Panorāma" un citi mediji.

Iespējams, uz šo izvirdumu I. Jansoni mudināja sarūgtinājums par izvēlētās aizstāvības stratēģijas neveiksmi: tiesa acīmredzot nebija pievienojusies viņas redzējumam, ka Popko un Kurkina darbības būtu uzskatāmas par "contemporary art izgājienu" jeb modernās mākslas performanci. Viens no šādas aizstāvības koncepcijas iedvesmas avotiem varētu būt, piemēram, krievu performanču autors Pjotrs Pavļenskis, kurš 2013. gadā, protestējot pret Krievijas pārvēršanos par policejisku valsti, Maskavas Sarkanajā laukumā pienagloja pie bruģa savus sēkliniekus, bet vēl pirms tam akcijā pret grupas "Pussy Riot" politisko vajāšanu publiski aizšuva muti. Vai arī patiešām pasaulslavenais Ukrainā dzimušais Maskavas mākslinieks Oļegs Kuļiks, kas ar savām provokatīvajām performancēm (piemēram, kails būdams, iejuzdamies suņa lomā) provocē sabiedrību uz pārdomām par sociālajām lomām, uzvedības stereotipiem utt.

Tomēr, lai cik ļoti lielas būtu aizstāvības dusmas par Latvijas tiesībsargājošo iestāžu līdzšinējo nespēju saskatīt māksliniecisku vēstījumu Popko un Kurkina līšanā pāri Ādažu bāzes žogam, jāatceras, ka jebkurai tiesu sistēmai piederīgai personai, tai skaitā advokātam, saziņā ar medijiem ir jāievēro robežas, kuras nosaka gan ētikas, gan tiesību normas.

Tā, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes Ētikas komisijas, Tiesnešu ētikas komisijas un Prokuroru atestācijas komisijas kopīgi izstrādātās 2015. gada 28. janvāra "Vadlīnijas tiesu varas pārstāvjiem saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem" nosaka: "Tiesnesis, prokurors un advokāts, publiski izsakoties, tur godā savas un pārējo tiesu varai piederīgo profesiju prestižu. Sniegtajam vērtējumam jābūt korektam, lietišķam un balstītam uz faktiem [..]" (III nodaļa), bet šo vadlīniju preambulā uzsvērts, ka tās pieņemtas, "lai [..] sekmētu kopēju izpratni par taisnīgumu, stiprinātu sabiedrības uzticību tiesu varai kopumā [..]". Savukārt Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 7.1. punkts paredz, ka "advokātam pret tiesu, pirmstiesas izmeklēšanas un citām institūcijām, kā arī procesa dalībniekiem vienmēr jāizturas atbilstoši likumam un ar pienācīgu cieņu". Tāpat advokātam ir saistošs advokāta zvērestā dotais solījums (Advokatūras likuma 46. pants), tai skaitā "[..] izturēties ar cieņu pret tiesām un valsts varu, sava advokāta darbā nerakstīt un nerunāt neko tādu, kas varētu kaitēt valstij, sabiedrībai, ģimenei un tikumībai [..]."

Paužot žurnālistiem viedokli, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lemtais "ir pilnīgi totalitāras valsts lēmumi", kas "tiešām diskreditē demokrātisku valsti", advokāte pašos pamatos ir apšaubījusi Latvijas tiesisko iekārtu. Publiski izsakot šādus apgalvojumus, tiesu sistēmai piederīgai personai ir jābūt pamatotiem argumentiem. Advokāta vārda brīvība it nemaz nav absolūta.