21. Jūlijs 2015 /NR. 28 (880)
Skaidrojumi. Viedokļi
Māksla un likumība Latvijas kultūrā
7
SATURA RĀDĪTĀJS

"Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi" – tā saucās latviešu mākslinieka Kristiana Brektes darbs, kas 2006. gadā tika izstādīts mākslas simpozijā Valmierā, bet jau pēc trim stundām sekoja zvans no Valmieras pilsētas domes un darbs tika novākts.1 Savukārt Ginta Gabrāna darbs "Nazis, ar ko sagraizīt sev dirsu"2 un nu jau bēdīgi slavenais Katrīnas Neiburgas "Leļļu operas" reklāmas plakāts 2007. gadā, kurā tika izmantots zēna kailfoto Latvijas Nacionālās operas izrādei, sabiedrībā radīja krasu viedokļu polarizāciju un pat sašutumu. Radikāla viedokļu polarizācija bija vērojama arī 2014. gada nogalē, kad tika uzvests mūzikls par Herbertu Cukuru3, bet 2015. gada maijā Stūra mājas pagalmā mākslinieku veidotajā izstādes "Disidents" instalācijā Krievijas vēstniecība Latvijā saskatīja krustā sistu Krievijas prezidenta Vladimira Putina lelli,4 kas raisīja plašu masu mediju ažiotāžu.

Tie ir tikai daži piemēri no Latvijas jaunāko laiku mākslas vēstures, kas liek vērst uzmanību uz tiem estētikas un tiesību filozofijas jautājumiem, kas nereti aktualizējas un ir sastopami arī tepat Latvijā – vai un kāda ir robežšķirtne starp mākslinieka radošo brīvību un tiesībām ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem paust savu viedokli, vienlaikus ievērojot un līdzsvarojot (turklāt fragmentētas sabiedrības) vispārpieņemtās uzvedības un tikumības normas.

Likuma rāmis

Latvijas Republikas Satversmes 99. panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Satversmes 100. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Savukārt Satversmes 113. pants noteic, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.5 Šaurākā nozīmē jaunrade apzīmē darbību, kuras rezultātā rodas oriģināli, agrāk nebijuši garīgās darbības rezultāti. Satversmē tiesībās uz jaunrades brīvību ir ietverts aizliegums ierobežot mākslinieciskās izteiksmes brīvību gadījumos, kad autora viedoklis par konkrēto tematu nav "pareizs" vai neatbilst citu personu viedoklim.6

Taču jaunrades brīvību tomēr var ierobežot, kas ir pieļaujami tikai kā izņēmums, ko pastarpināti noteic Satversmes 116. pants, proti, personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Lai gan Satversmes 116. pants tieši nenorāda uz Satversmes 113. pantā noteikto, tostarp uz jaunrades brīvību ierobežojumu, lai kādā virzienā tā būtu vērsta, tomēr, ņemot vērā jaunrades nesaraujamo saikni ar uzskatu paušanas brīvību, leģitīmie ierobežojumi var attiekties arī uz jaunradi. Ir jāņem vērā, ka personas attēlojums autora darbā, ja tas ir atpazīstams, var būt tēla prototipam aizvainojošs, un tādējādi var iestāties Civillikuma7 1635. panta atbildības priekšnoteikumi, kas var izpausties kā morāls kaitējums.8

Arī vairāki starptautiski dokumenti, kam ir pievienojusies Latvijas Republika, aizsargā tiesības uz jaunradi un izteiksmes brīvību.9 To, ka, izteiksmes jeb vārda brīvība attiecas ne tikai uz tiesībām brīvi paust vai uzzināt verbālus uzskatus, bet arī uz izteiksmes formu – mutvārdos, rakstveidā vai vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību, savos spriedumos norādījusies Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT)10 un Latvijas Republikas Satversmes tiesa.11

Tādējādi likumiskais un juridiskais rāmis Latvijā no formālā viedokļa būtu atzīstams par pienācīgu, kas aizsargā jebkādu mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību. Taču, tiklīdz nākas saskarties ar šo tiesību ievērošanu un sabiedrības izpratni par tām jeb, runājot tiesību sociologa Eižena Ērliha vārdiem – "dzīvajām tiesībām",12 jeb sabiedrībā reāli piemēroto tiesību normu ievērošanu, atklājas citāda aina.

Raksta turpinājumā pievērsīšos mākslinieciskās izteiksmes un jaunrades brīvībai no tiesību filozofijas perspektīvas.

 

Laiks mākslai

Saka, ka māksla ir vieta, kurā pastāvīgi tiek meklētas jaunas definīcijas ne tikai tam, kas ir māksla, bet arī tam, kas ir realitāte,13 savukārt tiesības aizsargājot cilvēku intereses būt brīviem, jo spēja būt brīvam, spēja brīvi lemt par savu dzīves gaitu ir tas, kas cilvēku dara par cilvēku.14 Tādējādi brīvībai būtu jābūt iekšēji piemītošai vērtībai. Vai šāda un cik liela vērtība piemīt Latvijas sabiedrībai?

Latvijā bieži runā par preses brīvību, taču nevajadzētu aizmirst, ka tikpat fundamentāla vērtība ir mākslas brīvība. Amatpersonas pieņemtais lēmums par mākslas darba aizliegumu nedrīkst izrietēt no individuāli estētiskās gaumes vai priekšstatiem.

Kad tālajā 1917. gadā franču mākslinieks Marsels Dišāns uz Ņujorkas neatkarīgo mākslinieku apvienības atklāto izstādi devās ar pavisam skaistu funkcionālu/utilitāru priekšmetu padusē jeb mākslas funkcijai pielāgotu sadzīves priekšmetu – sniegbalta porcelāna pisuāru, skatītāji ne tikai guva estētisku šoku, bet varbūt pat neapzināti tika ievesti 20. gadsimta skandalozākajā konceptuālās mākslas virzienā, kas savas izpausmes 21. gadsimtā tikai turpina. Vienlaikus šokētie apmeklētāji un mākslas vēsture ar M. Dišāna pisuāra (sauktu par "Strūklaku") starpniecību nonāca pie jaunas apziņas, proti, mākslas darbs tikai tāpēc kļūst par mākslas darbu, ka kāds to par tādu nosauc. Iespējams, ka pirmo reizi un tieši šobrīd, norises Latvijas mākslā un kultūrtelpā (līdz šim kultūrvēsturiski esam atpalikuši pa desmitgadēm) ir sinhronas ar tiem mākslas procesiem, kas notiek visā pasaulē kopš slavenā Dišāna pisuāra – 21. gadsimta māksla ir politiski un morāli izaicinoša, tā ir māksla uz robežas, kas nepazīst tradicionālos izteiksmes līdzekļus. Latvijā sabiedrības reakcija pret šo mākslas neoavangardisma izpausmi ir neviennozīmīga. Piemēram, 2014. gadā, kad Rīga nesa Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, kāds Rīgas domes deputāts pauda sašutumu par Nodibinājuma "Rīga 2014" bezmaksas informatīvās avīzes vāka noformējumu, kurā bija atainots Francijas laikmetīgās mākslinieces Orlanas (Orlan) mākslas darbu publicitātes foto, konkrēti, uz avīzes latviešu valodā vāka bija skatāms mākslinieces Orlanas 1983. gada darbs "Baltā Jaunava rotaļājas ar kulta objektiem: balto un melno molbertu, parādot ekrānā otro seju" (cibachrome uz alumīnija). Darbā ir atainota māksliniece Orlana mūķenes tērpā ar atkailinātām krūtīm un paceltu krustu virs galvas. Pašvaldības domes pārstāvja uzmanība tika vērsta uz to, ka avīzē ievietotā informācija nesatur pornogrāfiska rakstura materiālus Pornogrāfijas ierobežošanas likuma izpratnē un ka šī likuma izpratnē atkailināta sievietes krūts nav dzimumorgāns, turklāt šim darbam ir augsta starptautiskā mākslinieciskā vērtība. Tāpat tika kliedētas deputāta šaubas par Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietvertajiem principiem, kas noteic, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Paradoksālā kārtā tieši šis mākslas darbs ir iekļauts 2010. gada Pompidū mākslas centra "100 20. gadsimta šedevri" katalogā.15

Mākslinieku – "negantnieku" darbus sabiedrībai nevajadzētu uzspiest obligātā kārtā, jo pastāv arī izvēles brīvība, proti, ikviens mākslas patērētājs ir tiesīgs vērtēt, vai vēlas redzēt, klausīties vai sataustīt konkrēto māksliniecisko izpausmi.

Varam tikai iedomāties, kādas "galvassāpes" sākas Latvijas valsts vai pašvaldības institūcijās, kad tajās tiek iesniegts kārtējais pieteikums par kāda mākslinieka instalācijas vai performances demonstrēšanu pilsētvidē. Latvijā tas vienmēr ir bijis kutelīgs jautājums, jo ne tikai valsts institūcijai, bet bieži vien pat tiesas līmenī ir jāsamēro domas, vārda, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvība ar sabiedriskās kārtības, tikumības un vispārpieņemtajām uzvedības normām.

Mazliet traģikomiska reakcija no valsts tiesībsargājošo iestāžu puses bija vērojama 1997. gadā, kad kāds nenoskaidrots vīrietis mākslas muzejā "Arsenāls" ar nazi sagrieza mākslinieka Miķeļa Fišera gleznu. Kā viens no motīviem tika minēts, ka šādas rīcības mērķis bija iegūt gleznā iekombinētas psihotropās tabletes ecstasy. Centīgie tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji ne tikai ierosināja lietu pret zagli par huligānismu, bet arī veica pārbaudi pret pašu mākslinieku, kas noslēdzās ar lēmumu atteikt ierosināt krimināllietu pret M. Fišeru, jo netika konstatēts, ka gleznā ir bijušas īstas ecstasy tabletes. Ņemot vērā, ka gleznā iekombinēto tablešu iedarbību zināja tikai nenotveramais zaglis, noziedzīga nodarījuma sastāvu nevarēja konstatēt arī pret mākslinieku.16

Iepriekšminētie piemēri parāda, ka daļai sabiedrības daži Latvijas mākslinieku darbi var šķist huligāniski un provokatīvi, taču salīdzinājumā ar mākslas procesiem pasaulē šie mākslinieku izteiksmes līdzekļi nebūt nav tie radikālākie un skandalozākie. Protams, pie šāda veida neoavangarda virzienu ietekmes, kad mākslinieki atsakās no vizuālo mākslu tradicionālajiem izteiksmes līdzekļiem un formas vērtībām, ar vēlmi šokēt un pārsteigt, mākslas cienītājiem ir jābūt sagatavotiem. Vienlaikus šādu mākslinieku – "negantnieku" darbus sabiedrībai nevajadzētu uzspiest obligātā kārtā, jo pastāv arī izvēles brīvība, proti, ikviens mākslas patērētājs ir tiesīgs vērtēt, vai vēlas redzēt, klausīties vai sataustīt konkrēto māksliniecisko izpausmi.

Mākslinieciskās izpausmes brīvība savā tvērumā nav bezgalīga, ja daļa no vārda brīvības nonāk pretrunā ar citām fundamentālām vērtībām. Tiesai ir tiesības noteikt zināmu šo fundamentālo pamatvērtību hierarhiju, piemēram, personas tiesības uz dzīvību jebkurā gadījumā ir augstāka vērtība par tiesībām uz vārda brīvību.

Diemžēl novērots, ka pašcenzūra Latvijā sākas jau ierēdņu galvās, kad valsts amatpersonas atzinumu par atļauju vai aizliegumu rīkot kādu mākslinieciskās vai jaunrades izpausmes formu pieņem, vadoties no saviem estētiskajiem un morāles priekšstatiem. Tas varētu būt skaidrojams ar šo personu nepietiekamajām zināšanām kultūras un mākslas vēsturē, kas apkārtējos, labākajā gadījumā, var izraisīt tikai smaidu.

Vienlaikus veidojas paradoksāla situācija, jo mākslu mūsdienās nekādi nevar nošķirt no politikas, tādēļ ka tā pati ir politika – jau sākot no sirreālisma un dadaisma līdz pat postmodernismam. Mūsdienu māksla "barojas" no politikas un politiķiem, jo tiem māksla ir izdevīga tieši ar savu šokējošo raksturu, tostarp demonstrācijās un politiskās akcijās, tātad – ar cilvēku interesi piesaistošo raksturu. Bieži vien, kad caur birokrātijas vai tiesas džungļiem mākslinieks ir saņēmis atļauju eksponēt savu mākslas darbu pilsētvidē, sabiedrības attieksme pret mākslas darbu nav ne noraidoša, ne nosodoša.

Latvijā bieži runā par preses brīvību, taču nevajadzētu aizmirst, ka tikpat fundamentāla vērtība ir mākslu brīvība. Mākslinieka atbildība, veidojot mākslas darbu, ir viņa izvēlē un interpretācijā, lai izvēlētos mākslas paņēmienus varētu pamatot vispirms jau pats sev. Arī ikviena rīcība no valsts puses, kas ierobežo fundamentālas brīvības, tostarp mākslinieciskās izpausmes brīvību, ir jāpamato ar argumentiem, kas ir spēcīgāki par šo ierobežojumu iemeslu. Amatpersonas pieņemtais lēmums par mākslas darba aizliegumu nedrīkst izrietēt no individuāli estētiskās gaumes vai priekšstatiem. ECT ir norādījusi, ka vārda brīvība un mākslinieciskās izteiksmes brīvība aizsargā ne tikai tādus viedokļus, kas sabiedrībai ir tīkami, bet arī tādus, kas aizskar, šokē un aizvaino.17 Piemēram, ECT izskatīja lietu "Akdass pret Turciju" (Akdaş v. Turkey). Grāmatizdevējs Rahmi Akdass 1999. gadā turku valodā publicēja franču rakstnieka Gijoma Apolinēra (Guillaume Apollinaire) erotisko romānu "Vienpadsmit tūkstošu žagaru". Publicētajā romānā tika grafiski atainotas dažādas dzimumakta ainas (arī sadomazohisms). Saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksu R. Akdass tika notiesāts par neķītru vai amorālu materiālu publicēšanu, kas sabiedrībā var izraisīt dzimumtieksmi. Izdevējs apgalvoja, ka grāmata ir daiļliteratūra, kurā izmantoti literārie paņēmieni, piemēram, pārspīlējumi vai metaforas, un tajā nav vardarbīgu pieskaņu, turklāt humoristiskais un pārspīlētais teksts slāpē jebkādu seksuālo vēlmi.

Stambulas Krimināltiesa lika konfiscēt un iznīcināt visus izdotās grāmatas eksemplārus, un R. Akdasam nācās samaksāt naudas sodu 1100 eiro apmērā. Saskaņā ar Turcijas likumiem naudas sodu varēja aizstāt ar 1100 dienām ieslodzījumā.

Atsaucoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, ECT norādīja, ka Turcijas tiesas iejaukšanās pati par sevi ir bijusi likumīga, jo tai ir bijis leģitīms mērķis, proti, aizsargāt sabiedrības tikumību, taču pārmērīga. Lai gan vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, vienlaikus ECT vērsa uzmanību, ka konkrētā situācijā šāda iejaukšanās demokrātiskā sabiedrībā nav nepieciešama. ECT secināja, ka ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš grāmata 1907. gadā pirmoreiz publicēta Francijā, vēlāk tā ir publicēta dažādās pasaules valodās. Apzinoties kultūras, vēsturiskās un reliģiskās īpatnības, Turcija, būdama Eiropas Padomes dalībvalsts, nevarēja novērst publisko pieejamību konkrētā valodā (atsaucoties uz Eiropas literāro mantojumu). Tādējādi R. Akdasa tiesības uz vārda brīvību ir pārkāptas, bet piespriestais naudas sods un grāmatas eksemplāru konfiskācija nav bijusi samērīga ar leģitīmo mērķi,18 proti, ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.

Savukārt ECT lietā "Leruā pret Franciju" (Leroy v. France) Francijas tiesa franču karikatūristam piesprieda naudas sodu 1500 eiro apmērā par līdzdalību terorisma attaisnošanā pēc karikatūras publicēšanas basku nedēļas laikrakstā "Ekaitza" 2001. gada 13. septembrī (karikatūra redakcijā tika iesniegta jau 2001. gada 11. septembrī). Notiesājošo spriedumu bija pienākums arī publicēt laikrakstā "Ekaitza". Karikatūrā tika attēlots 2001. gada 11. septembra uzbrukums Ņujorkas Tirdzniecības centram. Zem attēla virsraksts vēstīja: "Mēs visi bijām sapņojuši par to... Hamass to izdarīja."

Pašvaldības domes pārstāvja uzmanība tika vērsta uz to, ka avīzē ievietotā informācija nesatur pornogrāfiska rakstura materiālus Pornogrāfijas ierobežošanas likuma izpratnē un ka šī likuma izpratnē atkailināta sievietes krūts nav dzimumorgāns, turklāt šim darbam ir augsta starptautiskā mākslinieciskā vērtība.

ECT savā spriedumā, atsaucoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otro daļu, noteica, ka konkrētā karikatūra ir ne tikai kritika amerikāņu imperiālismam, uz ko bija norādījis pats karikatūrists, bet tādējādi tiek atbalstīta vardarbīga cilvēku iznīcināšana. Ar izvēlēto valodas formu un uzrakstu zem karikatūras mākslinieks ir izteicis savu morālo atbalstu tiem, kurus viņš uzskata par vainīgiem uzbrukumā, tostarp mākslinieks ir izteicies atzinīgi par vardarbību un vienlaikus mazinājis cieņu pret daudziem tūkstošiem civiliedzīvotāju upuru. Ņemot vērā apstākli, ka karikatūrists zīmējumu iesniedza uzbrukuma dienā, jau 11. septembrī, karikatūrista atbildība par iesniegto zīmējumu tikai palielinās (gan zīmējuma satura, gan izvēlētās valodas dēļ). ECT ieskatā, šāds zīmējums tikai vairoja saspīlējumu zināmā sabiedrības daļā, īpaši Spānijas basku reģionā. Tādējādi Francijas tiesas piespriestais sods nebija nesamērīgs ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, proti, izteiksmes brīvība var tikt pakļauta tādiem ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības vai sabiedriskās drošības intereses.19 No šī ECT sprieduma ir secināms, ka mākslinieciskās izpausmes brīvība savā tvērumā nav bezgalīga, ja daļa no vārda brīvības nonāk pretrunā ar citām fundamentālām vērtībām. Tiesai ir tiesības noteikt zināmu šo fundamentālo pamatvērtību hierarhiju, piemēram, personas tiesības uz dzīvību jebkurā gadījumā ir augstāka vērtība par tiesībām uz vārda brīvību.

Autors uzskata, ka Latvijā šie nedaudzie mākslas "negantnieki", "nemiernieki" jeb "huligāni" ir nepieciešami, lai ar mākslas darbu palīdzību izceltu daudzus aktuālus jautājumus sabiedrībā un spētu izkustināt no komforta zonas tās stīgas un neērtos jautājumus, kas snauž sabiedrībā. Tieši valsts un sabiedrības patiesā demokrātijas brieduma, atvērtības un tiesiskuma pakāpe vislabāk atspoguļojas spējā pieņemt dažādas izvēles, tostarp veselīgi paust savu attieksmi pret šiem mākslas "negantnieku" darbiem – instalāciju, glezniecības, tēlniecības, foto, performances, eksperimentālā teātra vai mūzikas jomā. Turklāt šāda veida mākslas darbi ir labs lakmusa papīrs demokrātiskas valsts fundamentālo pamatvērtību pārbaudei un sabiedrības brieduma rādītājs – ciktāl sabiedrība ir gatava pieņemt, ka atšķirīgs viedoklis vai mākslinieciska izpausme automātiski nav sliktāks vai nepareizāks viedoklis. Ja valsts un sabiedrība tam nav gatava, darbojas tikai lozungu demokrātija jeb demokrātija vārdos, ne darbos.

 

Nobeiguma vietā

Mākslai un sabiedrībai ir vairāki vienojoši faktori, proti, mākslu un ikvienu nāciju veido laiks – ja mākslas darbi, tāpat kā viss dzīvais, noveco, tad katra valsts un tās nācija ar katru gadu kļūst pašapzinīgāka un pieaug. Nācija ir savas valsts laika spogulis. Arī attieksmē pret mākslas uztveri. Vienlaikus ir jādiskutē ne tikai par mākslinieka vai mākslinieciskās izpausmes brīvības un uzdrīkstēšanās robežām, bet arī par Latvijas sabiedrības gatavību un spēju šādas neordināras mākslinieciskās izpausmes formas uztvert ar atvērtību un izpratni. Un tas ir laika jautājums, jo tiesiskā kultūra un sabiedrības tiesiskā apziņa arī attieksmē pret mākslas dinamisko raksturu nemitīgi attīstās. Tas izriet no sociāli vēsturiskajiem procesiem, kuros iesaistīta sabiedrība un katrs konkrētais indivīds.20


* Viss, kas pausts šajā rakstā, ir autora personiskais viedoklis un pārliecība, kas nesaista nevienu institūciju vai organizāciju, kurā viņš darbojas.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Alberte I. Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes mirsi. Laikraksta "Diena" pielikums "Sestdiena", 10.11.2007., 62. lpp.

2. Darbs bija skatāms izstādē "Geo-ģeo" 1996. gadā, kas notika Pedvālē. Skat.: Vējš V. Nagi niez. Saruna ar mākslinieku Kristianu Brekti. Pieejams: http://www.studija.lv/?parent=871 [aplūkots 11.06.2015.].

3. Skat.: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/millers-noraida-zurofa-kritiku-aicina-noskatities-muziklu-par-herbertu-cukuru.d?id=45070974 [aplūkots 03.04.2015.].

4. Skat.: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/krievija-nosuta-notu-am-par-stura-maja-krusta-piesisto-putina-lelli.d?id=45973949 [aplūkots 11.06.2015.].

5. Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43. Aktuālā redakcija līdz grozījumiem, kas izsludināti līdz 08.07.2014.

6. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autora kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 680.–682. lpp.

7. Civillikums: Latvijas Republikas likums. Ziņotājs, 14.01.1993., Nr. 1.

8. Plašāk skat.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autora kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 690.–693. lpp.

9. 1948. gada 10. decembra ANO Starptautiskās Cilvēktiesību deklarācijas 27. pants; 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta pirmā daļa; Starptautiskā 1966. gada 16. decembra pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. panta otrā daļa; Starptautiskā 1966. gada 16. decembra pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. pants.

10. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Incal v. Turkey. 22678/93, 09.06.1998.; Müller and others v. Switzerland, 10737/84, 24.05.1988.; Leroy v. France, 36109/03, 02.10.2008.

11. Piemēram, Satversmes tiesa. 2003-02-0106. 5.06.2003. Secinājumu daļa.

12. Osipova S. Ievads tiesību socioloģijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2010, 48. lpp.

13. Arterritory. Sarunas 3. Kritiķis darbībā. Ņujorkas Jaunā muzeja vadītāju un kuratoru Masimiliano Džoni Ņujorkā intervē Dita Rietuma, 2014, 97. lpp.

14. Razs Dž. Brīvības morāle. Rīga: Madris, 2001, 174. lpp.

15. Orlana ir franču māksliniece, kuras darbi nojauc robežas: klasisko mākslu un tehnoloģijas inovācijas, akadēmiskas vērtības un masu kultūras elementus, skaisto un neglīto, sievietes un vīrieša pasaules uztveri u.tml. Orlanas personība arvien piesaista plašu masu mediju uzmanību, tieši caur šo publicitāti autore pauž savus dzīves principus, kas vērsti pret vardarbību, sieviešu diskrimināciju, maskulīno ideoloģiju, rasismu un ksenofobiju. Skat.: Baranovska I. Orlan. Rīga: Izdevniecība "Neputns", 2014, 215. lpp.

16. Naumanis N. Saķēzīta glezna un trīs tabletes. Diena, 10.07.1997., 10. lpp.

17. Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Incal v. Turkey. 22678/93, 09.06.1998.

18. Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Akdaş v. Turkey. 24351/94, 23.10.2003.

19. Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Leroy v. France, 36109/03, 02.10.2008.

20. Osipova S. Ievads tiesību socioloģijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2010, 125. lpp.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Drēģeris M. Māksla un likumība Latvijas kultūrā. Jurista Vārds, 21.07.2015., Nr. 28 (880), 8.-11.lpp.
VISI RAKSTI 21. Jūlijs 2015 /NR. 28 (880)
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Skolnieciņš no svētbirzs
3. Oktobris 2021 / 16:48
0
ATBILDĒT
Kristians Brekte ir nopelniem bagāts mākslinieks. Diemžēl pēc zvērinātas advokātes un juridisko zinātņu doktores Viktorijas Jarkinas iesnieguma Valsts policijā, 21. septembrī tika ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma 166. panta otrās daļas. Šī krimināllieta ir muļķīga un absurda. Šādu krimināllietu ierosināšana bez būtiska pamatojumu liecina par demokrātijas trauslumu un vājumu.
Brīvību Kristianam Brektem! Brīvību māksliniekam! Brīvību mākslas zinātniekam! Brīvību mākslai!
Ar cieņu pret mākslu un demokrātiju, Skolnieciņš no svētbirzs
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#demokrātija #māksla #KristiansBrekte #ViktorijaJarkina #Rīgas40.vidusskola #murālis #gleznojums #DievieteAfrodīte #DievieteNīke #DievieteHekate #DievieteHatora #senāsDievietes #daudzdievība #politeisms #brīvība #ticība #Skolnieciņš #svētbirzs
Skolnieciņš no svētbirzs
3. Oktobris 2021 / 16:47
0
ATBILDĒT
Aizvadītajā vasarā Kristians Brekte šokēja mūsu sabiedrību ar sienas gleznu “Veltījums Džemmai Skulmei”. Šajā lieliskajā un modernajā mākslas darbā uz Rīgas 40.vidusskolas sienas mākslinieks Kristians Brekte attēloja senās Dievietes: skaistuma Dievieti Afrodīti, uzvaras Dieviete Nīki, maģijas Dievieti Hekati un Debesu un Pazemes Dievieti Harotu. Šo Dieviešu atveidi tika uzgleznoti brīvā interpretācijā. Diemžēl pēc neilga laika sekoja zvērinātas advokātes un juridisko zinātņu doktores Viktorijas Jarkinas iesniegums Valsts policijā sakarā ar iespējamu bērnu pornogrāfijas un seksuālās vardarbības attēlojumu Kristiana Brektes mākslas darbos. Šie Jarkinas kundzes izvirzītie pārmetumi ir nepamatoti un absurdi. Viktorijas Jarkinas iesniegums atgādina skandalozās prokremliskās politiķes Ekaterinas Lakhovas sūdzību diktatoram Vladimiram Putinam par saldējumu ‘’Raduga’’ sakarā ar bērnu seksuālu pavedināšanu un LGBT+ kopienas propagandu (avots: youtu.be/YztPx-7JMKY (Navaļnijs: valsts vara pret varavīksni). Viktorija Jarkina uzvedas kā tipiska putiniste (diktatora Vladimira Putina sekotāja), kura ir gatava cenzēt jebko dēļ jebkādiem viņasprāt svarīgiem iemesliem. Varu atgādināt visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem, ka cenzūra Latvijas Republikā ir aizliegta. Kā zvērinātā advokāte Viktorija Jarkina, būdama izglītota sieviete, var ieņemt šādu amatu demokrātiskā valstī, ja viņa tik aktīvi iestājas pret demokrātiju un apmelo cilvēkus? Kā šāda sieviete var būt par advokāti, ja totalitārisms tek viņas dzīslās? Labāk Viktorija Jarkina būtu rakstījusi iesniegumu Valsts policijā par neatļautu 9. maija svinēšanu un epidemioloģisko drošības noteikumu pārkāpumu. Jo 9. maija svinētāju dēļ palielinājās infekcijas slimības Covid-19 izplatībā, kā rezultāta tika apdraudēti bērni. Taču Jarkinas kundze, būdama kvēla putiniste, nekad neprotestēs pret 9. maiju.
Es ceru uz Valsts policijas, prokuroru un tiesnešu godprātību. Es ceru uz Latvijas Republikas tiesiskumu. No visas sirds ceru, ka mūsu tiesvara attaisnos tautā iemīļoto avangardistu Kristianu Brekti šajā safabricētajā krimināllietā.
Ar cieņu pret mākslu un demokrātiju, Skolnieciņš no svētbirzs
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#demokrātija #māksla #KristiansBrekte #Rīgas40.vidusskola #murālis #gleznojums #DievieteAfrodīte #DievieteNīke #DievieteHekate #DievieteHatora #senāsDievietes #daudzdievība #politeisms #brīvība #ticība #Skolnieciņš #svētbirzs
Skolnieciņš no svētbirzs
3. Oktobris 2021 / 16:46
0
ATBILDĒT
Pavisam nesen talantīgais un ekstravagantais mākslinieks Kristians Brekte ir sacēlis sajūsmas un satraukuma vētru. Šīs vasaras beigās Kristiana Brektes murālis uz Rīgas 40.vidusskolas sienas izskanēja pa visu Latviju. Šajā skaistajā mākslas darbā ir attēlotas tādas Sengrieķu Dievietes kā skaistuma Dieviete Afrodīte, uzvaras Dieviete Nīke un maģijas Dieviete Hekate, kā arī šajā mākslas darbā ir pārstāvēta Senēģiptiešu Dievu saime, tajā ir attēlota arī Debesu un Pazemes Dieviete Harota. Šis murālis pauž dziļi sakrālu jēgu. Caur seno Dieviešu atveidojumiem mākslinieks Kristians Brekte runā ar mūsu sabiedrību. Viņš liek mums aizdomāties par mūsu dzīves jēgu un mūsu vietu šajā pasaulē. Viņa māksla modina cilvēkus no apātijas un miega. Viņa mākslas performances neatstāj cilvēkus vienaldzīgus. Lai arī Kristians Brekte ir neviltots talants, tomēr viņa mākslinieciskai darbībai atrodas pretinieki. Daži cilvēki Kristiana Brektes māksliniecisko darbību uzskata par bezgaumīgu, vulgāru un kriminālu, taču Kristians Brekte ir modernās mākslas celmlauzis, kurš bagātina mūsu tautas kultūru un ievieš inovācijas. Mākslas lietpratēja Kristiana Brektes veikums ir nenovērtējams. Viņš ir jaunā laikmeta cilvēks, par kuru runās arī nākotnē.
Ar cieņu pret mākslu un demokrātiju, Skolnieciņš no svētbirzs
©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#demokrātija #māksla #KristiansBrekte #ViktorijaJarkina #Rīgas40.vidusskola #murālis #gleznojums #DievieteAfrodīte #DievieteNīke #DievieteHekate #DievieteHatora #senāsDievietes #daudzdievība #politeisms #brīvība #ticība #Skolnieciņš #svētbirzs
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties