17. Marts 2015 /NR. 11 (863)
Juristu likteņi
Rozālija Purgale (Bandere): pirmā sieviete tiesnese Latvijā
3
Rozālija Bandere
SATURA RĀDĪTĀJS

Šobrīd, kad tiesneša amatos Latvijā ir vairāk sieviešu nekā vīriešu, turklāt arī rajona tiesu un apgabaltiesu priekšsēdētājas ir pārsvarā sievietes, vienu no Augstākās tiesas departamentiem vada tiesnese un uz īsu brīdi arī Satversmes tiesas vadība bija sievietes rokās, ir grūti iedomāties, ka vēl 20. gadsimta pirmajā pusē sievietes nonākšana tiesneša krēslā Eiropas valstīs bija gandrīz neticama varbūtība.

Tomēr Latvijas Republikas pamatos 1918. gadā tika likti demokrātiskas valsts principi, tai skaitā dzimumu līdztiesība. Un jau 30. gadu sākumā Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes absolvente Rozālija Purgale (dzimusi Bandere) ieguva tiesneša tiesības, t.i., tiesības patstāvīgi iztiesāt lietas. Savās atmiņās viņa uzsver, ka šāds panākums ir bijis iespējams, vienīgi pateicoties Satversmē iekļautajam dzimumu līdztiesības principam (kas expressis verbis tolaik izpaudās vienīgi abiem dzimumiem piešķirtajās vēlēšanu tiesībās) un "to vīru laikmetīgiem uzskatiem, kas kā Latgales apgabaltiesas kopsapulces locekļi mani pieņēma un deva man tālākās iespējas".

Kaut arī R. Purgale tiesneša amatā darbojās, tikai aizvietojot miertiesnešus viņu atvaļinājuma laikā, viņa pavisam noteikti ir pirmā sieviete tiesnese Latvijas vēsturē. Turklāt, visticamāk, arī pirmā sieviete tiesneša amatā visās Baltijas valstīs: tiesību vēsturniece Tartu Universitātes prof. Marju Lutsa-Sotaka bija pārsteigta, no JV uzzinot par tādu dzimumu līdztiesības izpausmi Latvijā, un atzina, ka Igaunijā starpkaru posmā visdrīzāk neviena sieviete tiesneša amatā nav bijusi. Savukārt konservatīvajā Lietuvā šāda varbūtība, domājams, bija vēl mazāk ticama (šis mūsu pieļāvums gan būtu jāpārbauda, pirms ar savas tiesu sistēmas senajām demokrātiskajām tradīcijām sākam lepoties starptautiski).

Šodienas "Jurista Vārdā" vēlamies iepazīstināt lasītājus ar Rozālijas Purgales dzīvesstāstu – cik daudz to ir izdevies noskaidrot, apkopojot visai skopās ziņas, kā arī pārpublicējam viņas rakstu "Sievietes tiesības laika perspektīvē", kas 1973. gadā bija lasāms trimdas latviešu juridiskajā žurnālā "Latviešu Juristu Raksti" un kurā viņa atskatās gan uz savām darba gaitām Latvijā un emigrācijā ASV, gan raksturo Bībelē sakņotos priekšstatus par sieviešu "otršķirību," kas vēlāk tikuši plaši attīstīti Rietumu filozofijā, līdz beidzot salūzuši vēstures griežos – kad sieviešu līdzvērtību pierādīja viņu neaizvietojamais ieguldījums, Pirmā pasaules kara laikā fabrikās un citos darbos aizstājot daudzos vīriešus, kas atradās kaujas laukā.

Visbeidzot jāuzsver, ka tieši "Latviešu Juristu Rakstiem" arī varam pateikties par šī unikālā Latvijas tiesu vēstures fakta saglabāšanu, jo līdzās R. Purgales rakstam (kas, visticamāk, tāpat tapis pēc žurnāla veidotāju iniciatīvas) žurnāla redaktors Konstantīns Ozoliņš ievietojis arī nelielu viņas biogrāfiju. Jāatzīmē, ka laikā, kad Latgales apgabaltiesā strādāja R. Purgale, tur darbojās arī K. Ozoliņš – vispirms miertiesneša, pēc tam apgabaltiesas locekļa amatā,1 tādēļ abi noteikti bija personiski pazīstami.

 

Bērnība un pirmās skolas gaitas

Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcas 1904. gada grāmata liecina,2 ka Rozālija Banders ir dzimusi 1904. gada 1. maijā Alūksnes miestā, kristīta 1904. gada 20. jūnijā Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Rozālijas tēvs ir rakstvedis Eduards Aleksandrs Banders, bet māte – Liene Banders, dzimusi Arkliņa. Abi vecāki ir luterāņi.

Vecākiem bez šaubām ir bijusi liela loma meitas rakstura un pasaules redzējuma veidošanā – savās atmiņās pēc daudziem gadiem viņa raksta: "Tie ceļi, kurus izstaigāju skolās un vēlāk darbā, bija manis pašas ieti, vienīgi manu vecāku, īpaši manas mātes, atbalstīti."3

Pirmo izglītību Rozālija ieguvusi Alūksnes draudzes skolā.4 Pēc tam, 1919./1920. mācību gadā, mācījusies Alūksnes izglītības biedrības vidusskolā, no 1920. gada rudens turpinot skolas gaitas Rīgā, kur 1923. gada pavasarī viņa pabeidz pilnu ģimnāzijas tipa mācību kursu Rīgas Pirmajā valsts vidusskolā.

 

Tieslietu studijas Latvijas Universitātē

1923. gada rudenī Rozālija sāk studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā.

Par jaunās sievietes materiālajiem apstākļiem un vienlaikus arī gribasspēku un lielo uzņēmību liecina fakts, ka viņa, nepārtraucot tieslietu studijas, trīs gadus, no 1923. līdz 1925. gadam, strādā par skolotāju tālu no Rīgas – Latgalē: vienu gadu Krāslavā, divus gadus Daugavpils parauga pamatskolā. Skolotājas tiesības Rozālija iegūst, trīs vasaras brīvlaikus Rīgā apmeklējot skolotāju kursus metodikā. Šīs zināšanas un pieredze noder arī vēlākajās tiesneses gaitās: "Tie, kas zināja manu skolotājas pagātni un kam bija izdevība vērot mani tiesneša darbā, domāja, ka šis skolotājas darbs man devis arī taktu tiesas sēdēs ar lieciniekiem un prāvniekiem."5

Par tieslietu studentes visai sarežģīto finanšu situāciju liecina arī arhīva lietā atrodamie dokumenti: Rozālijas brāļa Konstantīna Bandera (kurš maksā par māsas studijām, jo viņa Rīgā personīgi nevar ierasties) 1924. gada 14. marta paskaidrojums Latvijas Universitātes rektoram, ka "lekciju naudu noteiktā laikā nebij iespējams iemaksāt līdzekļu trūkuma dēļ", kā arī viņas pašas 1926. gada 8. februāra lūgums prorektoram pagarināt maksāšanas termiņu, jo "strādāju vietā, kur vajadzīgo summu avansa veidā saņemšu ne agrāk par minēto termiņu".

Tikai studiju pēdējos gados Rozālija pārceļas uz dzīvi Rīgā. No 1927. gada viņa saņem pilnu stipendiju Latvijas Universitātē.

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas diplompārbaudījumu Rozālija iztur Ziemassvētku sesijā, kas ilgst no 1929. gada decembra līdz 1930. gada februārim. Gala pārbaudījuma protokols liecina, ka tieslietu studentes zināšanas bijušas labas, viņa saņēmusi šādu vērtējumu: civiltiesības – ļoti sekmīgi, krimināltiesības – ļoti sekmīgi, tirdznieciskās tiesības – sekmīgi, civilprocess – sekmīgi, starptautiskās tiesības – ļoti sekmīgi. Šos gala pārbaudījumu rezultātus parakstījusi eksaminācijas komisija, ko veido Latvijas tiesību zinātnē leģendāras personības: komisijas vadītājs Kārlis Dišlers, komisijas locekļi – Vasilijs Sinaiskis, Aleksandrs Krugļevskis, Augusts Lēbers, Vladimirs Bukovskis, Hermanis Albats u.c.

1932. gadā pavasarī Rozālija Bandere atkal tiek uzņemta studējošo skaitā, lai prof. V. Sinaiska vadībā izstrādātu diplomdarbu "Rokas ķīlas hipotēka". Šo tematu izvēlējusies, jo, kā viņa pati atceras, "mani saistīja civillietas un to atrisinājums romiešu tiesību skatījumā".6

1932. gada 27. oktobrī Rozālijai Purgals (šī paša gada pavasarī viņa ir apprecējusies un mainījusi uzvārdu) tiek izsniegta Latvijas Universitātes Pagaidu apliecība, kas apmaināma pret diplomu pēc tā izgatavošanas un kas apliecina, ka viņa "ļoti sekmīgi nobeigusi Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas pilnu kursu, kādēļ viņai uz min. fakultātes 1932. gada 20. oktobra lēmuma pamata piešķirts tiesību zinātņu kandidāta grāds".

 

Ģimene

1932. gads ir ļoti nozīmīgs Rozālijas dzīvē – vēl pirms Latvijas Universitātes Diploma saņemšanas pavasarī viņa apprecas ar savu studiju un darba biedru Kornēliju Purgalu. Kaut arī viņu dzīvesvieta tobrīd ir Daugavpilī, kur abi strādā kā tiesamatu kandidāti Latgales apgabaltiesā, laulības 1932. gada 28. martā notiek Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.

Laulības apliecībā norādīts, ka līgavainis Kornēlijs Purgals (pēc pases – Purgalis) ir dzimis 1905. gada 13. maijā un tāpat kā līgava ir luterānis. Vēlāk, pēc tiesamatu kandidāta darba beigām, viņš kļūst par Latgales apgabaltiesas viceprokuroru (1933. gadā),7 bet pēc tam par Rīgas 12. iecirkņa miertiesnesi un šajā amatā nostrādā līdz pat Latvijas neatkarības zaudēšanai.8

Jānorāda, ka jurists ir ne vien Rozālijas dzīvesbiedrs, bet arī vīratēvs – Jānis Purgals.9 Viņš ir zvērināts notārs (no 1933. gada – arī Latvijas Notāru biedrības padomes priekšsēdētājs) un pazīstams sabiedrisks darbinieks. Bijis Satversmes sapulces loceklis, vairāk nekā desmit gadus – Rīgas domnieks, Rīgas juristu biedrības priekšsēdētājs u.c. amatos. Arī ietekmīgs namsaimnieks un baņķieris. Savu notāra kantori J. Purgals bija iecerējis nodot vedeklai, tādēļ viņa gatavojās kārtot Tieslietu ministrijas eksāmenu. Tomēr vīratēva pēkšņā nāve 1934. gada nogalē neļāva šo ieceri īstenot.

Tieši fakts, ka precas pilsoniskajās aprindās labi pazīstamās Purgalu ģimenes dēls, ir iemesls tam, ka Rozālijas Banderes un Kornēlija Purgala laulības gūst atspoguļojumu pat tā laika "dzeltenajā" presē – visai kreisi noskaņotajā izdevumā "Aizkulises" (Nr. 8, 19.02.1932.) lasāma ziņa "Saderināšanās tiesas aprindās", kuru, ja neņem vērā dzēlīgās intonācijas, tomēr ir aizraujoši lasīt kā spilgtu laikmeta ainiņu: "Līgava pirmā sieviete tiesnesis Latvijā, līgavainis – vienīgais mantinieks – notāra Purgala dēls, precas aiz mīlas. 5 gadi kamēr pazīstami, reizē beiguši augstskolu, abi strādā Latg. apgabaltiesā, abi vienā vecumā. Līgavas tēvs ierēdnis tiesā. Vecākā līgavas māsa precēta pie bagātākā Daugavpils zv.adv. Miķelsona, elegantākā dāma sabiedrībā. Vecie Purgaļi ierīko Daugavpilī savam dēlam 5 ist. dzīvokli, ļoti elegantu. Uz līgavaini cerējušas daudzas Rīgas namu īpašnieku meitas ar pūru, bet paņem bez nekādas mantas. Kāzas sagaidāmas uz Lieldienām, būs lieliskas, jo līgavaiņa māte ar nākamo vedeklu korporācijas Gundega locekles un līgavaiņa tēvs ar dēlu korporācijas Fratternitas Lettica locekļi, ielūgtas tikšot abas korporācijas pilnā sastāvā, bez tam radi, draugi."

 

Darbs Latgales apgabaltiesā

1930. gadā, tūlīt pēc veiksmīgi izturētiem gala pārbaudījumiem, R. Bandere raksta lūgumu uzņemt viņu Latgales apgabaltiesā par tiesamatu kandidāti. Tur viņa vairāk nekā gadu strādā I civilnodaļā pie apsardzības lietām, rakstot lēmumus mantošanas un torgu lietās, izvērtējot lietām pievienotos materiālus. Viņa strādā arī I kriminālnodaļā par tiesu sekretāri, protokolējot tiesas procesus. Pēc vecākā tiesu amatu kandidāta eksāmena sekmīgas nokārtošanas Latgales apgabaltiesas kopsapulce piešķir viņai tiesāšanas tiesības un Tiesu palāta šo lēmumu apstiprina.

Kopš šī brīža R. Banderi divas vasaras pēc kārtas norīko miertiesnešu aizvietošanai Rēzeknē un Daugavpilī. Savās atmiņās par šo laiku viņa raksta: "Savā darbā pie Latgales apgabaltiesas aizvietoju Rēzeknē atvaļinājumu laikā miertiesnešus Pļaviņu, Koricu un Jassi. Abi pirmie bija ļoti labvēlīgi, un es ar tiem sastrādāju uz līdzīgiem pamatiem. Jasse turpretim bija skeptisks pret sievieti. Daugavpilī aizvietoju miertiesnešus Kārli Avenu, Ēvaldu Kalējiņu un Hugo Šavrcbachu. [..] Kādu vasaru, jau rudens pusē, aizvietoju miertiesnesi Viktoru Kleinbergu Ilūkstē, bet ziemā uz īsu laiku mani aizsūtīja uz Krustpili aizvietot miertiesnesi Lūkinu."10

Līdz ar dzīvesbiedra Kornēlija pārcelšanos darbā uz Rīgu 1933. gadā arī Rozālijas darba gaitas Latgales apgabaltiesā un acīmredzot arī tiesneša amatā beidzas.

 

Dzīve emigrācijā

Līdzīgi tūkstošiem citu latviešu, Purgalu ģimene, glābjoties no Latvijas okupantiem, devās trimdā – kopā ar saviem diviem dēliem un divām meitām. Viņu mazākajam bērnam tobrīd bija tikai gads.

Neskatoties uz pārciestajām grūtībām, Purgalu ģimenei izdevās iekārtoties uz dzīvi ASV – Sietlā. R. Purgalei, saprotams, ASV nebija iespējas turpināt darbu jurisprudencē. Viņa strādāja lidmašīnu rūpnīcā kā kvalificēta automātisko kontroles daļu mehāniķe. Ģimenei izdevās izskolot visus četrus bērnus, dodot viņiem universitātes izglītību, diviem – pat otro grādu. Publikācijas latviešu trimdas presē rāda, ka R. Purgale turpinājusi arī sabiedrisko darbību, piedaloties korporācijas "Gundega" pasākumos.

Diemžēl par viņas mūža nogali mums nav vairāk informācijas, kā vien ASV latviešu laikrakstā "Laiks" lasāmās sēru vēstis par Rozālijas Purgales pēkšņo nāvi 1984. gada 2. martā Sietlā. Šo ziņu (Laiks, Nr. 21, 14.03.1984.) dziļās sērās un mīlestībā parakstījuši vīrs, dēli, meitas un mazdēls Vašingtonā un Kalifornijā, māsas Latvijā.

Mūsu mēģinājumi sazināties ar R. Purgales pēctečiem ASV diemžēl palika bez atbildes. Uzzinājām vien to, ka abas meitas ir jau mirušas, savukārt dēli – Jānis un Pēteris – dzīvo (vai ir dzīvojuši) Sanfrancisko.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Skat.: Latvijas advokatūra. Zvērināti advokāti un advokātu palīgi biogrāfijās. Sast. Ē. Jēkbsons, V. Ščerbinskis. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2007, 376. lpp.

2. Baznīcas grāmatas ieraksta kopija R. Purgales (Banders) Latvijas Universitātes studenta lietā, kas atrodas Latvijas Valsts Vēstures arhīvā: LVVA 7427 fonds., 1. apr., 7550. lieta.

3. Ozoliņš K. Rozālija Purgale, dzim. Bandere. Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 31. lpp.

4. Šeit un turpmāk biogrāfiskie dati no R. Purgales (Banders) Latvijas Universitātes studenta lietā atrodamās viņas pašas rakstītās autobiogrāfijas un citiem dokumentiem (LVVA: 7427 fonds., 1. apr., 7550. lieta), K. Ozoliņa sastādītās biogrāfiskās uzziņas (Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 30.-31. lpp.) un R. Purgales raksta "Sievietes tiesības laika perspektīvē" (Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 26.-30. lpp.).

5. Ozoliņš K. Rozālija Purgale, dzim. Bandere. Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 30.-31. lpp.

6. Purgale R. Sievietes tiesības laika perspektīvē. Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 29. lpp.

7. Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture. 1918–1938. Rīga: Tieslietu ministrijas izdevums, 1939, 402. lpp.

8. Turpat, 290. lpp.

9. Latvijas notariāts. Latvijas zvērināti notāri biogrāfijās. 1889–1945. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. Rīga: Latvijas zvērinātu notāru padome, 2013, 210.–211. lpp.

10. Ozoliņš K. Rozālija Purgale, dzim. Bandere. Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12, 30. lpp.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Rozālija Purgale (Bandere): pirmā sieviete tiesnese Latvijā. Jurista Vārds, 17.03.2015., Nr. 11 (863), 11.-13.lpp.
VISI RAKSTI 17. Marts 2015 /NR. 11 (863)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
skeptikis
18. Marts 2015 / 12:47
8
ATBILDĒT
Varētu padomāt, ka Latvijā kāds bija aizliedzis sievietēm strādāt par tiesnesēm.
Easy > skeptikis
18. Marts 2015 / 15:03
1
ATBILDĒT
Tā arī nesaprati?
Nevis kāds bija aizliedzis, bet tā vienkārši nebija pieņemts un nenotika.
Viņa bija pirmā, kas to izdarīja.
Celmlauze!
Ar to arī ievērojama.
Gribi zini, bet ja gribi - paliec bez šīm zināšanām.
Easy!
sketikis > Easy
18. Marts 2015 / 17:43
4
ATBILDĒT
Nus, kas tad nebija tieši pieņemts? Meitas sūtīt skolā vai sievietes ņemt darbā par tiesnesēm.. :)
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties