Ir ļoti amizanti lasīt, kā maģistra grādu ieguvušais R.Neilands diskutē ar citādi domājošajiem : kā ar rindu mājas labās un kreisās sienas kaimiņu, kuri nemitīgi trokšņo un nedod mierīgi dzīvot un rakstīt. Nepārsūdzēti (nenoprotestēti) vienas instances spriedumi nav judikatūra, LU profesora tēzes ir nepareizas, pretēja rakstura domas ir tikai tukšas emocijas. Varbūt Neilanda kungs varētu nevis kult tukšus salmus (piemēram, par kaimiņa mantas pārdošanu u.tml., kaut, tik tiešām, jāpiekrīt administratorei, ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu), bet pa punktiem norādīt oponentiem, kādēļ viņu argumenti nav viņam pieņemami. Pretējā gadījumā sanāk, ka tie nav pamatoti tikai tāpēc, ka nav. Ir jāieklausās citu ieteikumos, vēl jo vairāk, ka tiesu prakse šajos jautājumos ir paplāna, un, lielākoties, kredītiestādēm par sliktu. Kādēļ tad banku juristi lietās par kreditora statusu nespēja pārliecināt AT par pretējo un rajonu/pilsētu lēmumi palikuši nemainīgi!?

Cienītais, Neilanda kungs!
Pagrāvāt labo priekšstatu par sevi ar šo komentāru. Ir jābūt zināmam briedumam, lai cilvēks spētu uzklausīt citādi domājošo viedokli, nevis uzkluptu citādi domājošā personībai, sak, tu pats tāds un šitāds. Man varbūt var pārmest to, ka neprotu perfekti izteikt savu domu (bieži vien laika trūkuma dēļ), bet tikai ne pretrunīgu viedokļu izteikšanu. Arī konkrēti šajos jautājumos mans viedoklis ir bijis nemainīgs. Šīs tēmas (kreditora statuss, ja tā prasījums nodrošināts ar trešajai personai piederošu mantu, kā arī trešās personas mantas pārdošana maksātnesp.procesā) esmu pietiekami urbusi, izglītojusi citus administratorus un tiesājusies tiesā ar bankām. Par tiesu prakses rezultātiem jau informēju.
Jūs norādāt, ka rajona/pilsētu tiesu prakse neesot judikatūra, jo to nevar pārsūdzēt, bet var tikai iesniegt protestu. Neilanda kungs, atļaušos norādīt, ka judikatūra ir ne tikai Senāta spriedumi, bet maksātnespējas lietās arī rajona/pilsētu tiesu prakse. Tieši tā iemesla dēļ, ka šīs lietas nevar pārsūdzēt. Tomēr lietas, kas saistās ar trešās personas un parādnieka mantas pārdošanu izsolē, var pārsūdzēt apgabaltiesā. Apgabaltiesas arī atbalsta trešās personas mantas pārdošanu maksātnespējas procesā. Atbalsts nenāk tikai no atsevišķām rajona/pilsētu tiesām. Es jau esmu citējusi apgabaltiesas nolēmumu (un arī citu tiesu nolēmumus) ar tajā iekļauto argumentāciju savā komentārā pie profesora Torgāna 16.12.2014. raksta: "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām". Kam sīkāk interesēs, tie izlasīs. Neatkārtošos. Izrādās, ka pārdodot izsolēs trešajām personām piederošu mantu, mēs, administratori, un arī tiesas, nodarbojamies ar patvarību, par ko ir paredzēta kriminālatbildība. Tas lai paliek Jūsu viedoklis.
Jūs rakstāt, ka Civillikums un Civilprocesa likums nosaka precīzu kārtību, kādā kreditors var vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Ne gluži, maksātnespējas gadījumā to nosaka Maksātnespējas likums, savukārt Civilprocesa likums nosaka mantas pārdošanas kārtību, bet ne iekļaujamās mantas sastāvu (parādnieka vai trešās personas), ko drīkst pārdot maksātnespējas procesā. Ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu. Kā rakstīja apgabaltiesa savā nolēmumā, kurā atbalstīja trešās personas mantas pārdošanu mn procesā: "ja jau kreditors uzskatāms par nodrošināto kreditoru, no tā izriet administratora pienākums apmierināt kreditora prasījumu. Šāda rīcība atbilst kreditoru un parādnieka interesēm, veicina iespējami ātru līdzekļu atgūšanu un sava prasījuma apmierināšanu, kas atbilst Maksātnespējas likuma 92.panta pirmās daļas 5.punktam" (maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski atgūtā manta).
Citēju Maksātnespējas likuma 92.pantu. "Parādnieka mantas jēdziens: (1) Parādnieka manta šā likuma izpratnē ir: 1) parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; 2) naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; 3) saskaņā ar šā likuma 93.pantu atgūtā manta; 4) augļi, kas iegūti no parādnieka mantas juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā; 5) juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta."
Kas gan Jūsu izpratnē ir domāts ar šo "citu tiesiski atgūto mantu", ja jau šā panta pirmajos punktos ir uzskaitīta parādnieka manta?
No tā, ka administrators pārdod izsolē trešajām personām piederošu mantu, ieguvēji ir visi (nu varbūt banka nav, ja vēlas, lai n/ī tirgotu konkrēts tiesu izpildītājs un, iespējams, bankai par to piešķirtu bonusus pateicībā par to, ka tika izvēlēts tieši šis tiesu izpildītājs). Tādā veidā izpaliktu praksē sastaptās situācijas, ka banka nesteidzas pārdot nodrošinājumu, ko devusi trešā persona. Tādējādi tieši iespaidojot maksātnespējīgā parādnieka, fiziskās personas, saistību dzēšanas termiņu. Jo liela daļa saistību paliek nesegtas/nedzēstas. Bankrota procedūra pabeigta, bet nodrošinājums, ko devusi trešā persona, nav pārdots, jo banka nesteidzas. Ja trešās personas mantu būtu pārdevis administrators, tad parādnieka kopējais saistību apmērs bankrota procedūras beigās būtu ievērojami mazāks, līdz ar to, ļoti iespējams, arī saistību dzēšanas termiņš būtu īsāks.