Uzņēmuma konkurētspēju cita starpā nosaka uzņēmumā nodarbināto personu kvalifikācija un viņu spēja pielāgoties jaunām izmaiņām un inovācijām konkrētajā nozarē. Aizvien biežāk darba devēji ar nodomu sasniegt uzņēmuma pastāvēšanas un attīstības mērķus investē darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanā, nosūtot darbiniekus kvalifikācijas paaugstināšanas un citos apmācību kursos.
Tā kā jebkuras investīcijas darbinieku kvalifikācijas celšanā saistītas ar riskiem zaudēt ieguldītos līdzekļus sakarā ar darbinieka darba tiesisko attiecību izbeigšanu, darba devēji cenšas mazināt jebkuru risku nelietderīgi ieguldīt un zaudēt naudu. Šajā nolūkā pirms darbinieka nosūtīšanas apmācībās darba devējs noslēdz ar darbinieku rakstveida vienošanos par to, ka pēc apmācību pabeigšanas noteiktu, bet saprātīgu laiku darbinieks veiks darbu tieši konkrētā darba devēja labā, pretējā gadījumā darbiniekam būs pienākums ar apmācību saistītos izdevumus pilnībā vai daļēji atmaksāt.
Lai arī šādas vienošanās starp darba devējiem un darbiniekiem tiek slēgtas arvien biežāk, tomēr ne vienmēr abas puses apzinās šādas vienošanās tiesiskās sekas un darba devēja atbilstoši šā brīža tiesu praksei un neviennozīmīgajam regulējumam Darba likumā nelielās iespējas šo naudu no darbinieka piedzīt gadījumā, ja iestājušies vienošanās paredzētie naudas atmaksas apstākļi.
Pastāvošā tiesu prakse viennozīmīgi norāda uz šādu vienošanos (par kvalifikāciju paaugstinošu apmācību kursu apmaksas pienākumu) prettiesiskumu un atzīst tās par spēkā neesošām, pat neņemot vērā, ka darbinieks pats apņēmies viņa zināšanās ieguldītos līdzekļus atmaksāt, ja pie attiecīgā darba devēja nenostrādā noteiktu laiku pēc apmācību pabeigšanas.
Pēc autora domām, šāda Darba likuma normu piemērošana un līdzšinējā tiesu prakse nav atzīstama par pareizu un mūsdienu tirgus situācijai un tendencēm atbilstošu.
I. Judikatūra un regulējums Darba likumā
Darba likums1 noteic, ka izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
