1. Tiesību normu iztulkošanas pamatmetodes

Tiesību doktrīnā ir četras vispāratzītas iztulkošanas pamatmetodes – gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā. Visas šīs metodes ir plaši pētītas Latvijas tiesību zinātnieku darbos, un katrs darbs par tiesību normu iztulkošanu lielākā vai mazākā mērā atkārto līdzīgas atziņas par katras metodes būtību.¹ Četru iztulkošanas pamatmetožu līdzība visu tiesību zinātnieku darbos ir skaidrojama ar iztulkošanas metožu dabu. Autors uzskata, ka iztulkošanas metodes daļēji līdzinās augstas abstrakcijas pakāpes jēdzieniem, proti, iztulkošanas metožu saturs un to izmantošanas rezultāti ir atkarīgi no tiesiskā, sociālpolitiskā un vēsturiskā konteksta. Nostiprinātie iztulkošanas kanoni būtībā ir nemainīgi un stabili tāpat kā jēdzieni ar augstu abstrakcijas pakāpi, piemēram, taisnīgums² vai labi tikumi.³ Izpratne par tiem var mainīties, mainot arī to lietošanas mērķi un saturu, taču nemainot piemērošanas paņēmienus un metodes. Tomēr, kā secināms no tiesību zinātnieku darbiem, uzskati par katras iztulkošanas metodes būtiskākajiem izpētes objektiem, kā arī lietošanas robežām mēdz būt ļoti atšķirīgi. Tādēļ, pēc autora domām, vērtīgi ir noteikt katras metodes universālu pazīmi, kura ļauj atrast atsevišķā iztulkošanas solī izmantoto metodi, kā arī noskaidrot katras iztulkošanas metodes faktisko tvērumu.

1.1. Gramatiskā iztulkošanas metode

Gramatiskā metode, kā liecina tās nosaukums, pēta tiesību normu tās vārdiskajā izpausmē, proti, likuma tekstu jeb burtu. Šīs metodes ietvaros tiesību normas piemērotājs analizē tiesību normas sintaktisko uzbūvi, pēta izmantotos terminus, kā arī meklē kopsakarības starp atsevišķiem teikuma locekļiem, lai izprastu, ko likumdevējs ir vēlējies reglamentēt, izmantojot konkrētus terminus, vārdu savienojumus, teikumu uzbūvi un saikļus. Tomēr atsevišķi tiesību zinātnieki, piemēram, Dr.iur. Erlens Kalniņš⁴ un Dr.iur.habil. Edgars Meļķisis,⁵ savos darbos akcentējuši lasītāju uzmanību uz semantisko normas izpēti kā uz primāro gramatiskās iztulkošanas mērķi.

Autora skatījumā, ir nekorekti, izmantojot gramatisko iztulkošanas metodi, vadīties no uzskata, ka ar gramatisko iztulkošanu ir izprotama tikai izmantoto terminu identifikācija un izpēte. Termini un jēdzieni ir acīmredzami konstatējami, proti, tie vai nu tiek vai netiek izmantoti konkrētās normas tekstā. Teikuma sintaktiskās uzbūves nianses savukārt var arī nebūt acīmredzamas. Bieži vien iztulkojamās normas teksta formulējums var būt komplicēts, kam par iemeslu ir likumdevēja gribas vai ar normu regulējamā jautājuma sarežģītība. Tādējādi tiesību norma var sastāvēt arī no sarežģītas uzbūves teikumiem, kas savukārt var radīt domstarpības par iztulkojamajā normā ietverto likumdevēja gribu, par ko liecina arī tiesu praksē risinātie gadījumi.