Kriminālprocesa likuma 14. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Šis princips attiecināms uz jebkādu kriminālprocesu, savukārt procesa virzītāju – prokurora un tiesneša – pienākums organizēt kriminālprocesa norisi tā, lai krimināltiesiskās attiecības tiktu noregulētas pēc iespējas ātrāk. Šī gada 29. maijā pieņemtie grozījumi Kriminālprocesa likuma 14. pantā aktualizēja diskusiju par to, ko nozīmē kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā un kādas konsekvences rada kādas kriminālprocesu grupas atzīšana par prioritāru salīdzinājumā ar citiem kriminālprocesiem.

Kriminālprocesa likumā nevar noteikt saprātīgo termiņu kalendārajās dienās, mēnešos vai gados. Nav izstrādāta arī formula, kas ļautu to precīzi aprēķināt. Secinājums par to, vai kriminālprocess tika pabeigts saprātīgā termiņā, vai arī tas netika ievērots, ir izdarāms, vispusīgi izvērtējot konkrēto kriminālprocesu raksturojošo informāciju. Kriminālprocesa ilgums pats par sevi neliecina par lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā vai tā neievērošanu. Kriminālprocesa ilgstoša norise var tikt attaisnota ar lietas lielu apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem.

Vērtējot saprātīga termiņa ievērošanu, tiek ņemts vērā fakts, ka prokuroru un tiesnešu skaits ir mazāks par kriminālprocesu skaitu un vienam procesa virzītājam jāstrādā vienlaikus vairākos kriminālprocesos.