Romiešu tiesības kopumā ir veidojušās 2000 gadu garumā, ņemot vērā ne tikai tiesību sistēmu, kas veidojās Senās Romas valsts laikos (753.–476.g. p.m.ē.), bet arī šīs sistēmas tālāko izstrādi vēlākajos laika un kultūras posmos. Tikai atbilstošas kvalifikācijas speciālisti, kas ikdienā sastopas ar terminiem, izteicieniem vai arī kādu Romas laika jurista oriģināltekstu, var pateikt, cik patiesi ir mūsdienu zinātnieku atzinumi par to, ka romiešu juristi ir nepārspējami tiesību definētāji un arī šo definīciju kritiķi. Šādu pieeju pieprasīja gan romiešiem raksturīgā skrupulozitāte, gan arī pats definēšanas objekts – tiesības, kas prasa skaidrību un precizitāti. Tāpēc arī advokāta vai prokurora runai bija jābūt ar oratormākslas iezīmēm – precīzi raksturojošai, estētiski izteiksmīgai un juridiski pārliecinošai. Bieži vien tikai tādā veidā tika atstāts iespaids gan uz tiesnešiem, gan publiku.

Latīņu valodas elementu lietojums ir atkarīgs no konkrētās situācijas, jo, nenoliedzami, ir romiešu tiesību termini, kas ir izplatīti visā pasaulē un kuriem ir konkrēta nozīme, ko dažreiz ir neiespējami precīzi vai arī lakoniski iztulkot katrā atsevišķā mūsdienu valodā, tāpēc tie joprojām tiek lietoti latīniski. Brīžiem ir grūti novilkt robežu starp šo nepieciešamības un ekstravagances sajūtu, ko uz apsūdzības, aizstāvības vai tiesas lēmuma klausītāju vai lasītāju atstāj viņam svešu vārdu lietojumi. Tas gan vedina uz domu, ka ikvienam inteliģentam cilvēkam būtu jābūt nojausmai par latīņu valodu. Latīņu valodas prasmes agrāk Latvijā (līdz pat pagājušā gadsimta 20.–40. gadiem) bija gandrīz ikdienišķa parādība, jo skolās un ģimnāzijās to mācīja padziļināti.

Mūsdienās latīņu valodas zināšanas ir kļuvušas par luksusu, jo sabiedrībā dominē tieksme pēc tehniskā progresa, orientēšanās uz praktiskām lietām un peļņu, ir vērojama humanitāro jomu daļēja nonivelēšana un nenovērtēšana.