10. Decembris 2013 /NR. 50 (801)
Skaidrojumi. Viedokļi
Obligāciju ekonomiskā un juridiskā daba
1
Mg.iur.
Aldis Saulietis
zvērināts advokāts, sertificēts maksātnespējas procesu administrators 
Guntars Kokorevičs
finanšu un kapitāla tirgus eksperts, bijušais Rīgas Fondu biržas vadītājs 

Attīstoties tirgus ekonomikai, aizvien biežāk uzņēmumi, lai iegūtu apgrozāmos līdzekļus, izvēlas tādu līdzekļu iegūšanas veidu kā obligāciju emisija.

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļota informācija par darījumiem ar obligācijām, kas izraisījusi sabiedrības interesi par šādu naudas ieguldījumu veidu, piemēram, iegādājoties valsts obligācijas vai akciju sabiedrību emitētās obligācijas.

Akciju un obligāciju piederības jautājumus savā rakstā atspoguļojis arī zvērināts advokāts Viktors Tihonovs ("Jurista Vārds", 22.05.2012., Nr. 21 (720)).

Šī raksta mērķis ir atspoguļot darījumus ar obligācijām kā ar finanšu instrumentiem, analizējot, vai obligācijas visos gadījumos ir arī finanšu instrumenti, kā arī paredzamos riskus, izvēloties šādu naudas ieguldījuma veidu.

1. Obligāciju tiesiskais raksturs

Ekonomists Ē. Vēciņš sniedz šādu obligācijas skaidrojumu: tas ir vērtspapīrs, kas reprezentē parāda saistību un dod tā turētājam tiesības saņemt iepriekš noteiktu (fiksētu) ienākumu, izteiktu procentos no obligācijas nominālvērtības.1

Krievijas ekonomistu V. Koļesņikovas un L. Kroļiveckas interpretācijā komercbanku obligācija ir jebkurš vērtspapīrs, kas apliecina aizdevumu starp obligācijas īpašnieku (kreditoru) un banku, kas tās ir izlaidusi.2

Autoru ieskatā, visprecīzāko definīciju sniedz D.A. Melalksne, J. Dubrovskis, J. Grišins, M. Janvars, M. Krūtainis, J. Skutelis, Ģ. Tihomirovs, A. Vīksna – obligācija (angļu val. – bond) uzņēmējdarbībā ir parāda vērtspapīrs, ar kuru tās emitents apsolās obligācijas īpašniekam atmaksāt tās pilno vērtību un procentu likmi (kuponu) noteiktā vēlākā datumā, ko sauc par dzēšanas termiņu. Obligācijai var tikt pievienoti arī citi nosacījumi, piemēram, emitents var apsolīties piegādāt obligācijas īpašniekam noteiktu informāciju.3

Tiesību sistēmā jēdziens "obligācija" nav skaidrots plašāk, tomēr praksē parasti ar to saprot ilgtermiņa parāda vērtspapīru jeb finanšu instrumentu, kura samaksas termiņš ir ilgāks par 12 mēnešiem.

Eiropas Padomes 1988. gada 24. jūnija direktīva 88/361/EEK par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 67. panta īstenošanu "obligāciju" definē kā "pārvedamu vērtspapīru", kura samaksas termiņš ir divi gadi vai vairāk no emisijas dienas un kura pamatsummas atmaksas un procentu samaksas noteikumus nosaka emisijas laikā.

Izvērtējot visu norādīto, autori secina, ka obligācijas ir finanšu instrumenti, ko emitē uzņēmumi, valstis, pašvaldības, lai uz konkrētu laika posmu aizņemtos naudu no investoriem. Aizņēmuma termiņa beigās obligāciju emisija ir jādzēš, atmaksājot obligāciju pircējiem aizņēmuma pamatsummu. Savukārt ieguldītāja – obligāciju pircēja – ienākumus veido t.s. kupona maksājumi – uzņēmuma noteikta un regulāri maksāta fiksēta vai mainīga procentu likme no aizņēmuma pamatsummas.

Faktiski obligācija ir aizdevums, nosakot, ka emitents ir aizņēmējs, īpašnieks jeb turētājs (bond holder) ir aizdevējs un kupons ir procentu likme.

Apskatot obligācijas no ekonomiskā izdevīguma aspekta, faktiski jāizvērtē kā emitenta, tā investora ieguvumi un, protams, arī potenciālie abu iesaistīto pušu riski. Ja mēs izvērtējam obligāciju emitēšanu kā aizdošanas–aizņemšanās transakciju, tad, salīdzinot ar klasiskiem instrumentiem – kredītu un depozītu, tam ir ļoti skaidras un savā ziņā izteiktas priekšrocības. Emitentam tā ir brīvība un bieži vien arī pieeja lētākam finanšu resursam bez papildu nodrošinājuma. Obligacionāram – likviditāte un drošība. Protams, kā viena, tā otra priekšrocība ir ar savu riska pakāpi, pienākumiem un atbildību.

Vai uzņēmumu akcijas arī ir obligācijas? Noteikti nē. Atšķirība starp diviem vērtspapīriem – obligācijām un akcijām – ir šāda: akciju turētāji ir arī emitenta kompānijas līdzīpašnieki, bet obligāciju turētāji būtībā ir aizdevēji. Obligācijai ir dzēšanas termiņš, pēc kura obligācija tiek dzēsta, bet akciju termiņš nav nosakāms. Izņēmums ir konsoles obligācija, kura ir beztermiņa (tai nav dzēšanas termiņa).

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītājs
10. Decembris 2013 / 14:56
0
ATBILDĒT
Apsveicami, ka par šādām tēmām tiek rakstīts, tomēr raksts vairāk tāds apskata nevis zinātnisks. Vienīgā zinātne, polemika ir ar Tihonova kungu par īpašuma tiesībām uz tiesībām, lai gan par to jau diskutēts daudz un nekas fundamentāli jauns netiek pateikts.

No raksta var rasties maldīgs priekšstats, ka obligācijas var emitēt tikai publiskajā piedāvājumā, lai gan var būt arī slēgta, privāta emisija. Tāpat būtu vēlējies vairāk palasīt par obligāciju tiesisko dabu, pēc kuriem CL pantiem tad ir jāvadās, vai prasījumus no obligācijas var cedēt, vai obligācija ir beznosacījuma pienākums maksāt līdzīgi kā vekselī. Kādas atšķirības starp vekseli un obligāciju? Tāpat, varēja norādīt, ka ir nodrošinātas un nenodrošinātas obligācijas. Arī analīzi varēja uzrakstīt, kādi ir pieejamie civiltiesiskie aizsardzības līdzekļi, ja obligāciju neatpērk. Nemaz nerunājot par REPO darījumiem, kuros obligācijas ir izmantojamas, bet CL regulējums atpakaļpirkumu ir neatbilstošs utt.

Tāpat vajadzēja pieminēt, ka procentus (kuponus), ko maksā par obligāciju, nevar likt attaisnotos izdevumos, ja obligācijas turētājs (īpašnieks) nav kredītiestāde.
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties