Piespiedu izpildu procesā tiesai NAV tiesības izvērtēt materiālo tiesību normu piemērošanu

Iepriekš minētā raksta autore norāda, ka šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes procesā "tiek pārbaudīta šķīrējtiesas procesa likumība, tomēr norādītais ietver ne tikai nepieciešamību pārbaudīt procesuālo tiesību normu ievērošanu, bet arī izvērtēt materiālo tiesību normu piemērošanu".

Tomēr, izvērtējot teoriju un praksi, ir secināms, ka tiesa nevar pārbaudīt materiālo tiesību normu piemērošanu šķīrējtiesas procesā. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 528. panta otro daļu šķīrējtiesas nolēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā, tas nav pārsūdzams, un par to nevar iesniegt protestu. Tātad šajā brīdī šķīrējtiesas nolēmums iegūst res judicata spēku, kas nozīmē, ka izskatītais strīds atkārtoti vairs nevar tikt skatīts tiesā vai šķīrējtiesā. Jau Dr. Vladimirs Bukovskis ir rakstījis, ka "taisītais šķīrējtiesas spriedums nav pārsūdzams pēc lietas būtības".² Tas, ka šķīrējtiesas spriedums nav pārskatāms pēc būtības piespiedu izpildes procesā, nozīmē arī to, ka pat tad, ja šķīrējtiesnesis ir pieļāvis kļūdu, piemērojot ne to likuma normu strīdam pēc būtības, vai izvērtējis ne to lietas faktu, tiesai nav tiesības vērtēt šķīrējtiesas sprieduma likumību.³

Turklāt Civilprocesa likuma 536. pantā noradītie izpildu raksta izsniegšanas pamati ir izsmeļoši, tos nevar pēc puses vai tiesas iniciatīvas paplašināt, un tas nozīmē, ka likums nav piešķīris tiesības tiesai pārbaudīt materiālo tiesību piemērošanas pareizību šķīrējtiesas procesā. Pretēji iepriekš minētajā rakstā norādītajam, no Satversmes tiesas atziņām nekādi neizriet, ka tiesa var izmantot šādas tiesības. Tieši otrādi, konkrētajā Satversmes tiesas spriedumā ir uzsvērts, ka šķīrējtiesas procesa priekšrocība ir "aizliegum[s] iesniegt apelāciju pēc būtības"⁴ un valstij ir pienākums "nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā".⁵

Arī Latvijai saistošajā Eiropas konvencijā par starptautisko komercšķīrējtiesu⁶ (turpmāk – Eiropas konvencija) un Ņujorkas konvencijā par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi⁷ (turpmāk – Ņujorkas konvencija) nav paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt materiālo tiesību normu piemērošanu šķīrējtiesas procesā. To apstiprina arī konvenciju komentētāji⁸ un tiesu prakse.⁹ UNCITRAL Starptautiskās komerciālās arbitrāžas parauglikumā, kas ir ņemts par pamatu šķīrējtiesu likumiem vairāk nekā 50 valstīs, nav paredzēts tiesā pārskatīt materiālo tiesību normu piemērošanu šķīrējtiesas procesā.¹⁰ Šis princips ir pamatots arī ar dažādu valstu tiesu praksi,¹¹ tostarp, norādot, ka "tiesa var izvērtēt tikai to, vai šķīrējtiesas sastāvs savu spriedumu ir balstījis uz tām tiesībām, par kurām puses ir vienojušās, un nekādā gadījumā nevērtē, vai tās ir pareizi piemērotas vai interpretētas".