Nu kāpēc visu laiku par to vēsturi preambulas sakarā... Ir taču 4.maija deklarācija kā materiālās satversmes avots, ko tiesas jau bez problēmām (aiztures) piemēro. Savukārt identitātes (piem., latviešu valodas, nacionālas valsts) aizsardzība jau arī ir iestrādāta Satversmē, un atliek tikai parādīties iezīmīgai lietai, kad par to esamību vairs nebūs šaubu. Ne tāpēc preambula vajadzīga, lai nostiprinātu jau vispārzināmas lietas, kuras būtu jāizskata varu ikdienas procesos.



Drīzāk preambula būtu vajadzīga, lai noteiktu tautai svarīgu un mūžīgi eksistējošu vērtību samēru (piem., valsts v vietējās lemšanas tiesības, dabas aizsardzība v privātīpašums...), kur ir acīmredzams, ka nākotne nesīs problēmas, savukārt Satversme visas vērtības nostāda vienādi.



Provizoriski preambula varētu noteikt, ka Latvijas tauta, kura par svarīgām uzskata tās vietējās pašnoteikšanās tiesības, kā arī tās zemes, dabas un kultūras aizsardzību, savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi. Diemžēl, no malas skatoties, tiesību teorētiķi preambulu iecerējuši iespējami sarežģītu, lai ar tās palīdzību atrisinātu visus pašreiz sasāpējušos jautājumus, kas būtu galīgi garām, jo preambulai ir jābūt cilvēkus uzrunājošai un par dzīves pamatlietām. Cilvēkiem vienmēr būs svarīgi lemt vietējā līmenī, lemt par savu zemi (pat ar visu jus cogens aizsardzību šīs tiesības bieži ir atklāti neaizsargātas), saglabāt tiesības uz tīru dabu (tiesības prasīt saudzīgu apiešanos) un savas kultūras īpaši priviliģēto stāvokli; turklāt neatkarīgi no ES vai ne no ES. Arī pasaules tendences rāda šādu virzienu – iet uz vietējo, uz ilgtspējību, uz cilvēku lemšanu par sevi; būtu muļķīgi preambulā risināt vecus jautājumus, īpaši, ja vēlas, lai Satversme ilgi kalpotu; būtu jādomā, kas noderēs jaunajai paaudzei. Arī oriģinālā Satversme bija rakstīta progresīvi, ņemot jauno.