11. Jūnijs 2013 /NR. 23 (774)
Skaidrojumi. Viedokļi
Līgumsoda institūts iecerēto Civillikuma grozījumu kontekstā
6
Mg.iur.
Kristaps Mikoss
SIA "AUREA MEDIOCRITAS" valdes loceklis 

Šā gada 4. aprīlī Saeima 2. lasījumā atbalstīja grozījumus Latvijas Republikas Civillikumā (likumprojekta Nr. 536/Lp11),1 kas cita starpā paredz ievērojami reformēt līgumsoda institūtu. Nav noslēpums, ka minēto likumdošanas iniciatīvu lielā mērā motivēja t.s. ātro kredītu izsniegšanas prakse, kuras rezultātā nepieredzējuši vai vieglprātīgi patērētāji kreditoru noteikto augsto procentu un līgumsodu likmju dēļ nonāca (un aizvien turpina nonākt) parādu jūgā. Tomēr, ieraugot problēmu vienā apakšnozarē, proti, patērētāja kreditēšanā, likumdevējam ir rosināts lemt par to, vai korekcijas nepieciešamas visai saistību tiesību nozarei kopumā. Šā raksta mērķi ir analizēt, pirmkārt, ierosināto grozījumu nepieciešamību un atbilstību ierosinātāju deklarētajiem mērķiem, otrkārt, šo grozījumu atbilstību likumprojekta ierosinātāju nosauktajiem principiem un avotiem, kā arī, treškārt, formulēt priekšlikumus, kas ļautu saprātīgi risināt ar līgumsoda institūtu saistītās problēmas.

I. Likumdošanas iniciatīvas līdzšinējais saturs

1. Likumprojektā paredzēto ierobežojumu samērīgums spēkā esošo tiesību kontekstā

"Nav nekādu šaubu, ka līdz ar privātīpašuma principu, šo moderno civiltiesību stūra akmeni, tā saucamā līguma brīvība [..] ir otrs tāds pats stūra akmens, ne mazāk svarīgs kā pirmais."2 Arī pamattiesību aspektā līgumbrīvības princips visciešāk ir saistīts ar īpašuma brīvību (tiesību uz netraucētu sava īpašuma izmantošanu), ko garantē Satversmes 105. pants. Kā norādījusi Satversmes tiesa, "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus".3 Tā kā brīva rīcība ar īpašumu ir viens no īpašuma tiesības satura pamatelementiem,4 lemjot par līgumbrīvības ierobežošanu, likumdevējam būtu jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem, kā ierobežojot personu tiesības uz īpašumu. Ar slēdzienu no lielākā uz mazāko (a maiore ad minus) te rodas divi secinājumi, pirmkārt, likumdevējs nav tiesīgs līgumbrīvību atcelt vai "apcirpt" tā, ka brīva rīcība mantiski tiesiskajā jomā tiktu principiāli ierobežota;5 otrkārt, ja līgumbrīvība tiek ierobežota, tad jāizdara tie paši apsvērumi, ko īpašumtiesību ierobežojuma gadījumā, proti, jāgādā, lai "ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs".6 Leģitīmais mērķis saskaņā ar Satversmes tiesas paustajām atziņām ir citu konstitucionāla ranga vērtību aizsardzība, t.i., lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.7

Šobrīd Saeimas izskatīšanā esošais likumprojekts Nr. 536/Lp11 "Grozījumi Civillikumā" ir vērsts uz līgumbrīvības (līguma satura noteikšanas brīvības) ierobežošanu – tas ierobežo vienošanās par līgumsodu atļauto saturu.8 Nevar apstrīdēt, ka likumprojektam ir definēts leģitīms mērķis – citu cilvēku tiesību aizsardzība. Gan likumprojekta ierosinātāji,9 gan viņu atbalstītāji10 uzsver, ka valsts nedrīkstētu pieļaut, ka par līguma pārkāpumu tiek pieļauta kreditoram nodarītajam kaitējumam neproporcionāla sankcija. Konstatējot leģitīmo mērķi, jāgūst arī pārliecība par pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Proti, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai vai mērķi tomēr nevarētu sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Kā arī to, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.11

Šā raksta autors pārstāv viedokli, ka citu cilvēku (to, kuri uzņēmušies maksāt līgumsodu) tiesību aizsardzību jau pietiekami nodrošina esošais regulējums. Latvijas tiesībās patlaban ir iespējami divi aizsardzības mehānismi, kuru piemērošanas iespēja ir atkarīga no līgumsoda cietēja statusa strīdīgajā tiesiskajā attiecībā. Tie ir šādi: 1) vispārējais – līgumsoda samazināšana sakarā ar atbildētāja (līgumsoda cietēja) ierunu, pamatojoties uz Civillikuma 1. un 1724.1 pantu; 2) speciālais – patērētājam pielīgta līgumsoda atzīšana par spēkā neesošu12 vai "nepiemērošana",13 pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punktu un vienpadsmito daļu.

Latvijas tiesu judikatūrā ir formulēts un pēc tam arī normatīvajos aktos ir nostiprināts, ka tiesa, ievērojot kreditoram nodarītā zaudējuma apmēru un citus apstākļus, var samazināt pielīgtā līgumsoda apmēru līdz saprātīgam lielumam. Senāta praksē gan pirms,14 gan arī pēc15 Civillikuma 1724.1 panta spēkā stāšanās ticis atzīts, ka tiesai spriedumā ir jāmotivē prasītāja pieprasītā līgumsoda samērīgums. No judikatūras nolēmumiem var secināt: lai tiesa ķertos pie līgumsoda proporcionalitātes izvērtēšanas, atbildētājam pat nav jāceļ pretprasība, bet pietiek jau ar ierunu izteikšanu. Tam ir solīds teorētiskais pamats: līgumsoda proporcionalitātes prasība izriet no Civillikuma 1. pantā nostiprinātā labas ticības principa, t.i., tā ierobežojošās funkcijas,16 kas aizliedz personai piemītošās tiesības izmantot pretēji piešķīruma mērķim un jēgai, neesot tiesiski aizsargājamai interesei, vai pat nolūkā kaitēt citam (t.s. šikane). Šī ir labas ticības principa funkcija, kas ir izveidojusies no romiešu tiesībās pazīstamās ierunas par otras puses ļaunprātību (latīņu val. − exceptio doli).17

Izņēmums no noteikuma par ierunu pietiekamību līgumsoda samazināšanai pastāv tikai gadījumā, kad līgumsoda piedziņa vispirms tiek atļauta saistību bezstrīdus izpildīšanas procesa ietvaros. Šādā gadījumā līgumsoda cietējam, lai samazinātu maksājamā līgumsoda summu jāceļ t.s. apvērsuma prasība un jāmaksā attiecīga valsts nodeva.18 Tomēr arī bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesā tiesnesim ir pienākums vērtēt līgumsoda samērīgumu ar galveno parādu19 un tātad jāņem vērā judikatūras atziņas par līgumsoda samērīguma kritērijiem.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Autors
13. Jūnijs 2013 / 00:49
0
ATBILDĒT
Atļaušos iebilst ka \\\"kas pielīgts ir jāpilda\\\" ir līgumtiesību pastāvēšanas pamats. Savukārt līgumtiesības ir īpašuma brīvības ( Satversmes 105, Eiropas Cilv.t. un pamatbrīvību konv P1-1) nepieciešamās sekas.



Prasti aizliegumi ir totalitārismam raksturīga pieeja, mazinām izvēles brīvību, kā kompensāciju pilsoņiem piedāvājot atbrīvošanu no atbildības par saviem lēmumiem.



Es esmu par tiesību ļaunprātīgas izmantošanas ( abusus iuris) ierobežošanu, taču neuzskatu, ka tas ir sasniedzams ar šādu 10% aizliegumu ievešanu.

JA Jūsu minētajam \\\"tiesību piemērotājam\\\" (tiesai?) nevedas ar 1724.1. panta piemērošanu, tad nevedīsies arī ar I.Lībiņas-Egneres sacerēto normu piemērošanu. Piemēram, būs grūtības noteikt, kāda ir saistības vērtība beztermiņa līgumā ar periodiskiem maksājumiem vai devumiem, kā arī izdomās, ka 10% līgumsods par 1 dienas kavējumu ir OK, jo likums to pieļauj.



Problēma ir iekš tam, ka norma ir nesaprātīga, tai trūkst racionāl apamatojuma. Tiesības kas nav dibinātas uz saprātu necienīs, un ja necienīs, tad arī neievēros.



Atļaujai lietot smadzenes pārejas periods nav nepieciešams. VAI nu lieto vai nelieto.



Lai ierobežotu ļaunprātību, tas ko likumdevējam vajag darīt ir definēt situācijas, kad šāda ļaunprātības visticamāk var notikt. Ļaunprātības notiek, tāpēc ka spēku samērs starp līdzējiem nav vienāds.



NO likumprojekta Nr.536 izriet, ka kreditors ir allažiņ stiprāks un labāk pozicionēts par parādnieku. Tas ir vai nu 1) vienkārši idiotisms ( sk. starp citu, šodien izsludinātos grozījumus CL, kas ir vērsti uz \\\"vājāko kreditoru\\\" aizsardzību ) jebšu 2) populisms, šādi mēģinot pelnīt plusiņus uz trūcīgo un neizglītoto vēlētāju simpātiju rēķina.



Prātīgāk būtu, ja apspriestu par ļaunprātību novēršanu tur, kur tās netraucēti var rasties. Ja Jūs, piemēram, kā komersanta pārstāvis atverat bankā kontu, konta apkalpošanas līguma \\\"vispārējos noteikumus\\\" jūsu iebildumu labad neviens nepārrakstīs un Jums būs praktiski tikai izvēle pieņemt kā ir, vai neslēgt vispār. Tas pats būs ar automašīnas KASKO polisi, īpašuma apdrošināšanu, līgumu ar AS SAdales tīkls par papildus elektrības jaudu izbūvi jūsu firmas īpašumā utt., utjpr. Tai pašā laikā visi šie līgumi pēc Latvijas likuma skaitās \\\"brīvi pielīgti\\\", lai arī Jums nebija nekādas iespējas ietekmēt Jums piedāvātā līguma saturu. Lūk tur būtu nepieciešams pilnvarojums tiesai pārbaudīt, vai šādos tipveida līgumos, kur \\\"dabā\\\" nepastāv nekāda līdzēju vienlīdzība, tiek ievērots taisnīgums.
Vetinari
12. Jūnijs 2013 / 22:18
0
ATBILDĒT
.... bija vairāk nekā 19000 p.



Viena nulle ir pazudusi :)
Vetinari
12. Jūnijs 2013 / 22:16
0
ATBILDĒT
Kā teica profesors Preobraženskis Bulgakova Suņa sirdī, viss sākas galvā. Grozījumi attiecībā uz līgumsodu rāda sliktu piemēru un, iztrūkstot attīstītai doktrīnai, tie sasniegs tikai daļēji savu mērķi. Tā turpinot, mūsu Civillikums līdzināsies Prūsijas zemes likumam, kurā bija vairāk nekā 1900 p.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties