Latvijas Republikas Satversmē¹ (turpmāk – Satversme) paredzētais demokrātiskas, tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts koncepts,² kā arī pienākums respektēt sociālās un ekonomiskās pamattiesības un tādas konstitucionālās vērtības aizsardzība kā sabiedrības labklājība ļauj attīstīt konstitucionālās ekonomikas teoriju. Proti, vadlīnijas tautsaimniecības attīstībai ir reglamentētas augstāka juridiskā spēka tiesību normās. Kaut arī pastāv viedoklis, ka Satversme uz Latvijas Republikas tautsaimniecību raugās kā uz liberālu sistēmu ar samērīga sociālā nodrošinājuma elementiem,³ tomēr pēc būtības Satversme ir piemērojama konservatīvā "garā", jo tā paredz savstarpēji cieši saistītu kontroles mehānismu līdzāspastāvēšanu.⁴ Līdz ar to konstitucionālajām institūcijām ir piešķirta rīcības brīvība noteikt attīstības virzienu šajā ietvarā.

Ekonomiskās krīzes periods atgādināja, ka valsts budžets ir nozīmīgākais instruments tautsaimniecības stabilitātes un ilgtspējas nodrošināšanai.⁵ Šāda atziņa ietverta Satversmē paredzētajās budžeta tiesībās.⁶ Lai gan expressis verbis budžeta tiesības piešķirtas Saeimai un Ministru kabinetam, tomēr Satversme kā abstraktu un lakonisku normu kopums pieprasa, lai tiktu nodrošināta efektīva Satversmē noteikto vērtību aizsardzība un īstenošana. Vispirms tas nozīmē, ka ikvienai konstitucionālajai institūcijai ir pienākums ne vien ievērot, bet arī iztulkot un piemērot Satversmē ietverto regulējumu.⁷ Līdz ar to konstitucionālās ekonomikas teorija izvirza nepieciešamību risināt jautājumu arī par Valsts prezidenta kompetenci sabiedrības labklājības nodrošināšanā un aizsardzībā.