Latvijā vairāk ir pazīstams sākotnējais valsts privāttiesiskā pārstāvja fiska (fiscus) – valsts kases - jēdziens, kas pārņemts no romiešu tiesībām. Ar fiscus romiešu tiesībās tiek saprasta valsts manta, kura parasti pakļauta privāto tiesību regulējumiem. Jāatzīmē, ka fiscus pakļautība privātajām tiesībām vai tās uzskatīšana par princepsa privāttiesisku īpašumu savā būtībā neatbilst romiešu tiesību republikāniskajam garam. Līdz ar to par pamatotāku ir uzskatāms viedoklis, ka fiscus ir valsts manta, kura ir nodota princepsa kā valsts varas nesēja rīcībā publisko mērķu izpildei.⁵ Vienlaikus fisks ir valsts iestāde, kura atbild par nodokļu iekasēšanu. Tas rada būtisku problēmu identificēt fisku kā valsts privāttiesisko būtību, jo mūsdienās nodokļu administrēšanas jautājumi tiek uzskatīti par publisko tiesību sastāvdaļu. Vēl jo vairāk - mūsdienu administratīvo tiesību doktrīna un normatīvais regulējums atzīst valsts atbildību par kaitējumu vai zaudējumiem, kas personai nodarīti ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, t.i., darbībām publisko tiesību jomā.⁶

Romiešu tiesībās atzina tikai vienu pilnvērtīgu privāttiesisko attiecību dalībnieku – fizisku personu. Juridiskai personai līdzīga subjekta ideja romiešu tiesībās ienāk kā personae vice fungitur⁷ un tam vienmēr ir ierobežota jeb speciāla tiesībspēja. Mūsdienu juridiskās personas aizsākumi meklējami 13. gadsimtā, kad pāvests Innocents IV 1245. gadā formulē ideju par universitas (mantas kopības) un collegium (personu apvienības) kā personām, bet ne "īstām" personām — tikai fikciju.⁸ Tomēr šīs mantas kopības vai personu apvienības ir kanonisko vai privāttiesību subjekti. Valsts tiek identificēta ar valdnieka personu, kura nav pakļauta likumam (loi), bet ierobežota ar tiesībām (droit).⁹ Šāds suverēna tiesiskais statuss būtiski apgrūtina valsts dalību privāttiesiskajās attiecībās, kuras ir saimnieciskās dzīves pamatā. Šajā laikā romiešu fiscus kļūst par privāto tiesību juridisko personu, kas pārstāv valsti, darbojoties kā "parasts" privāto tiesību subjekts. Šāda izpratne parādās arī 20. gadsimta Latvijas juristu darbos, piemēram, prof. Dr.iur. V. Sinaiska "Latvijas civiltiesību apskatā",¹⁰ kurā ietvertās atziņas jau skatītas 1937. gada Civillikuma (turpmāk – CL) kontekstā.

Te jānorāda uz V. Sinaiska sniegto jēdziena "iestāde" izpratni: "Iestādes atšķiras no personu apvienībām kā juridiskām personām ar to, ka pēdējās (korporācijas, sabiedrības) pēc savas tiesiskās būtības ir personu, bet iestādes - "mantu apvienības" ar zināmu tiesisku, atļautu mērķi. Iestādei ir patstāvīga manta, kuras izlietošana speciālā mērķa dēļ realizēta juridiskā organizācijā (ar iestādes patstāvīgiem orgāniem)."¹¹ Minētais skaidrojums sniedz skaidru ieskatu jēdziena "iestāde" saturā CL 1407. pantā - tā nav "vienkārša" iestāde, bet tiesību subjekts, kuram ir: a) patstāvīga manta; b) savs konkrēts, patstāvīgs mērķis; c) autonomi pārvaldes orgāni. Būtu visai dīvaini mēģināt ar CL 1407. pantā ietverto iestādes jēdzienu aptvert arī valsti vai pašvaldības veidojošās iestādes, kam gan, neapšaubāmi, būs savs mērķis jeb kompetence, tomēr iztrūks tādas pazīmes kā patstāvīga manta un parasti arī autonomas pārvaldes orgāni.

Publisko tiesību juridiskās personas idejas aizsākumi

Publisko tiesību juridiskās personas idejas izcelsme saistīta ar administratīvo tiesību zinātnes strauju attīstību 19. gadsimtā. Kā stimuls kalpo Francijas 1789. gada revolūcija, tās seku radītās izmaiņas Eiropas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī tās ekonomiskajos pamatos. Visu šo faktoru rezultātā arvien lielāku ietekmi iegūst pilsoniskās aprindas, arī strauji augošais proletariāts.