Lai izvērtētu dubultpilsonības institūta ieviešanas nepieciešamību, būtiski ir veikt objektīvās realitātes analīzi, ņemot vērā esošo sociāli politisko situāciju, kuru raksturo mūsdienu sociāli politiskais fenomens – globalizācija.¹ Globalizācijas process nav atkarīgs no indivīda vai indivīdu grupu, vai pat valstu subjektīvās attieksmes. Procesu virza valstu savstarpējā konkurence.

Globalizācijas galvenais izaicinājums nacionālai valstij ir atvērtība, proti, atvērta tiesiskā un ekonomiskā telpa. Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dibināšanas līgumā noteiktās pamatbrīvības – brīva darbaspēka, preču, pakalpojumu un kapitāla kustība – ir atvērtās telpas iespējas, kas vienlaikus rada arī valstu konkurenci par kvalitatīva darbaspēka piesaisti, kas savukārt fokusē nacionālo valstu politiku uz motivēta, lojālu pilsoņu loka paplašināšanu.

Spēja izmantot objektīvajā realitātē notiekošos procesus savas valsts attīstībai ir izšķiroša. Ja nacionāla valsts izvēlas neredzēt notiekošos globālos procesus un stingri turas pie tādiem likumdošanas un politikas principiem, kas radušies citos vēsturiski tiesiskajos apstākļos, tad tas noved pie tā, ka globalizācija no pozitīvas iespējas kļūst par apdraudējumu valsts un nācijas pastāvēšanai.