Laiks neskrien ar vēja spārniem. Nē, tas brāžas kā pagājušā gada decembra nogales nebeidzamie cikloni pār Latviju. Tā jāsaka, konstatējot, ka šodien “Jurista Vārds” pie lasītājiem dodas jau... 700. reizi! Neticami. Mēs redakcijā pat pārbaudījām, vai nejauši neesam izdarījuši žurnāla numuru “pierakstījumus”. Bet nē, jubileja izrādās īsta. Tas tāds iekšējs jociņš, protams.

Nopietni runājot, laikam gan jāatzīst, ka “Jurista Vārds” jau kādu brīdi ir pārspējis vairākus Latvijas juridiskās preses rekordus. Būtiskākie no tiem – iznākušo numuru skaits (šodien jau 700), piesaistīto ārštata autoru loks (grūti aprēķināms, bet noteikti virs 400), kā arī publikāciju kopējais apjoms (ko var pierādīt, JV iesējumus noliekot blakus starpkaru rekordistam – “Tieslietu Ministrijas Vēstnesim”). Daži sasniegumi gan vēl paliek nepārspēti, piemēram, ilgmūžība (ir, uz ko tiekties): šogad pavasarī apritēs 17 gadi, kopš Latvijas Republikas oficiālā laikraksta ietvaros sāka iznākt tematiskā lappuse “Jurista Vārds”, ar kuru mēs sākam savu laika atskaiti. Savukārt jau minētais “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” iznāca divas desmitgades, bet padomju gadu “LPSR Augstākās Tiesas Biļetens” – pat 33 gadus.

“Jurista Vārda” virsmērķis kopš dibināšanas ir – strādāt Latvijas tiesiskās domas un prakses attīstības labā. Cenšoties piesaistīt žurnālam gan jurisprudences autoritātes, gan jaunos censoņus, mēģinot nelaist garām būtiskākos notikumus tieslietu nozarē un institūcijās, rosinot un iesaistoties strīdīgās diskusijās, mums pašiem šķiet, ka darām daudz, lai “Jurista Vārda” lasīšana būtu kļuvusi par nepieciešamību domājošiem Latvijas juristiem.

Tomēr, gatavojot 700. numuru, gribējās dzirdēt apliecinājumu tam arī no malas. Un jāsaka, ka tādu, mums par lielu prieku, sniedza gan lasītāji “Jurista Vārda” mājaslapā, gan tieslietu nozares amatpersonas un citi pazīstami juristi (protams, cerīgi pieņemot, ka labie vārdi bija patiesi, nevis draudzīga nodeva jubilejas reizē...). Bez šaubām, ļoti patīkams bija, piemēram, Egila Levita atzinums, ka “latviešu jurists, kurš nepieder pie “Jurista Vārda” regulāro lasītāju loka, nevar tikt ņemts īsti nopietni”. Ar šādu ceļamaizi strādāsim arī turpmāk!

Un vēl padalīšos ar jums kādā novērojumā par saikni, kas vieno senāko un mūsdienu latviešu juridisko presi: mūsu juristi labprāt lasa un kritiski vērtē kolēģu viedokļus, bet paši nav pārāk naski rakstītāji. Šai ziņā nekas daudz nav mainījies, teiksim, kopš “Tiesībnieka” iznākšanas pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kad tā redaktors Kārlis Vanags ar zināmu izmisumu aicināja lasītājus sūtīt viņam rakstus, nevis naudu... Tādējādi atkal taisnība izrādās Mihailam Bulgakovam, ka “cilvēki kā jau cilvēki ... vispār līdzīgi agrākajiem”.

Ņemot vērā šo secinājumu un pieļaujot iespēju, ka kāds no jums gribētu sumināt “Jurista Vārdu” sakarā ar 700. iznākšanas reizi, mēs varam pilnīgi nekautrīgi atklāt “dāvanu sarakstu”: ne tikai lasiet “Jurista Vārdu”, bet arī sūtiet žurnālam labus rakstus!

Uz tikšanos katru otrdienu – vismaz līdz tūkstošajam “Jurista Vārdam”!