Latvijas situācija braukšanas ātruma kontroles lietās gan no ceļu policijas (turpmāk tekstā "CP", kaut patiesais nosaukums laika gaitā ir mainījies), gan tiesu, gan no likumdevēja puses viens pret vienu atgādina Hansa Kristiana Andersena pasaku "Ķeizara jaunās drēbes." Atgādināšu, ka šajā pasakā blēži ķeizaru ģērba it kā neredzamās drēbēs. Neviens, t. sk. pats ķeizars, negribēja atzīties, ka neko neredz, "jo citādi viņš taču nederētu savam amatam vai arī būtu liels muļķis. Nevienas ķeizara drēbes nebija guvušas tādu atzinību". Visbeidzot kāds bērniņš iesaucās: "Bet karalis taču ir kails!"

Šis bērniņš no pasakas varētu būt kāda interneta komentāra autors, kurš situāciju Latvijā raksturoja ļoti precīzi: "Nesaprotu, kam vajadzīgi radari? LAPK stāv rakstīts, ka pietiek vien ar 1 menta liecību un protokolu, lai personu sauktu pie atbildības – un pats nožēlojamākais ir tas, ka administratīvā tiesa to arī tā interpretē. Faktiski ir tā – ments apskatās uz šosejas, kurš tāds smukāks autiņš, tur nost un saka: vecīt maucam uz 135k/h?! Tu, protams, saproti un apzinies, ka labākajā gadījumā kurināji uz 110km/h, viņš saka man ar radaru viss uzņemts, tā ka čiks vien ir. Tiesā tavi argumenti netiek ņemti vērā, jo tiesa uzskata, ka tu esi ieinteresēts izvairīties no atbildības, bet menta argumenti ir neapgāžami, jo viņš nav ieinteresēts nepatiesu liecību sniegšanā. Respektīvi, rodas jautājums – vai administratīvā tiesa Latvijā vispār ir vajadzīga? Var tak noteikt, ka menta sastādīts protokols ir galējs, neapstrīdams un stājas spēkā tā sastādīšanas brīdī?! Domāju, ka ir pienācis laiks likvidēt administratīvo tiesu (visas instances), jo, padziļināti pētot un analizējot visu instanču tiesu praksi, reti ir sastopami lēmumi, kur tiesa ir ņēmusi vērā personas argumentus un objektīvi vērtējusi pārkāpuma apstākļus pēc būtības."¹

Ar nožēlu jāatzīst, ka šis komentārs ir ļoti trāpīgs. Šis raksts un komentārs bija iemesls apkopot autora pieredzi un izpētīt visu tiesu praksi šajā lietu kategorijā. Tādēļ šajā rakstā, balstoties uz spēkā esošajiem tiesu spriedumiem, autors pierādīs, ka CP lieto neatbilstošus radarus nepiemērotās vietās, to visu masveidā piesedzot tikai ar vienu pierādījumu (kurš nemaz nav minēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 243. pantā) – administratīvā pārkāpuma protokoliem pievienotajiem CP ziņojumiem. Tāpat rakstā tiks apskatīts arī trūcīgais tiesiskais regulējums un tā interesantā tapšanas vēsture, radaru darbības pamat­elementi un trūkumi uz konkrētu videoierakstu pamata, tiesu prakse, fotoradaru jautājums, nobeidzot ar saviem ieteikumiem situācijas uzlabošanai.

Autors iepriekš vēlas piebilst, ka viņam pašam pēdējo piecu gadu laikā ir tikai viens brīdinājums par ātruma pārsniegšanu 8 km/h un nav neviena soda punkta.

1. Braukšanas ātruma režīma ievērošanas kontroles tiesiskais regulējums un tā vēsture

LAPK 243. panta otrā daļa noteic, ar kādiem līdzekļiem konstatē faktus, tostarp ar pārkāpumus fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u. tml.). Zīmīgi, ka tiesu spriedumos minētais galvenais pierādījums – "CP ziņojums" – šajā pantā nemaz nav minēts kā pierādījums.

Ceļu satiksmes likumā (CSL) par radariem ir viens teikums – 43.⁴ pants: "Noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu Valsts policija kontrolē ar šim nolūkam paredzētām mērierīcēm." Savukārt likums nenosaka, ne kādas ierīces drīkst lietot, ne arī to, kā tās lietojamas.

Interesants ir fakts, ka ar 2003. gada 8. jūlijā Saeimā pieņemtajiem grozījumiem CSL tika paredzēts: Ministru kabinets (MK) nosaka radariem izvirzītās prasības.

CSL 43.⁶ pantā attiecībā uz fotoradariem šī prasība ir saglabāta, un secīgi ir pieņemti 2006. gada 22. augusta MK noteikumi Nr. 694 "Tehnisko līdzekļu (fotoiekārtu vai videoiekārtu) izmantošanas noteikumi". Taču ar portatīvajiem radariem situācija ir daudz interesantāka, jo MK noteikumi tapa ļoti dīvaini, novēloti un pēc tam šī prasība pēc MK noteikumiem tika izslēgta no CSL.

Jau minētie grozījumi CSL tā 43.⁴ pantu izteica šādā redakcijā: "Noteiktā braukšanas ātruma ievērošanu kontrolē CP ar šim nolūkam paredzētām mērierīcēm, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām." Šie grozījumi paredzēja to stāšanos spēkā 2004. gada 1. janvārī. Saskaņā ar šī likuma pārejas noteikumu otro punktu valdībai ne vēlāk kā līdz 2004. gada 1. jūlijam bija jāizdod šie noteikumi, līdz ar to, vēlākais, no šā datuma radaru lietošana vadītāju sodīšanā bija nelikumīga, kamēr vien nebija pieņemti MK noteikumi.

2005. gada 8. martā raksta autors nosūtīja iekšlietu un satiksmes ministram iesniegumu, kurā norādīja, ka CP jau gandrīz gadu prettiesiski lieto radarus.