Kaut arī aresta uzlikšanas mantai institūts nebūt nav jauns, juridiskajā literatūrā joprojām nav nostiprinājies viedoklis par jautājumiem, kas saistīti ar tā piemērošanas pamatu. Vieni pauž viedokli, ka pietiekams pamats aresta uzlikšanai ir kāda mantiska jautājuma risināšana kriminālprocesā, savukārt citi norāda, ka par analizējamā tiesību institūta piemērošanas pamatu ir uzskatāms tāds apstākļu spektrs, kas kopsakarā norāda uz to, ka nodrošinājuma līdzekļa nepiemērošanas gadījumā iespējamā galīgā nolēmuma izpilde daļā par īpašuma tiesību pāreju vai kādas naudas summas piedziņu var kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama. Tā kā Latvijā šis jautājums iepriekš nav plaši pētīts, raksta autore vēlas pievērst īpašu uzmanību apstākļiem, kas sekmē lēmuma par aresta uzlikšanu mantai pieņemšanu, jo tiem ir būtiska nozīme, ne tikai pieņemot attiecīgu lēmumu, bet arī vērtējot šāda lēmuma pamatotību tā pārsūdzības gadījumā.

Jāatzīmē, ka joprojām nav panākta juristu konceptuāla vienošanās arī jautājumos, kas skar aresta uzlikšanu mantai laikā, nepieciešamību ievērot samērīguma principu arestējamās mantas apjoma noteikšanas procesā, kā arī iespējamību arestējamās mantas apjomu samērot ar nodarīto kaitējumu. Arī šie jautājumi ir īpašas uzmanības vērti, jo, kļūdaini nosakot arestējamās mantas apjomu, nodrošinājuma institūts nesasniedz savu mērķi. Ja mantas arests vērsts uz nepietiekamu mantas daudzumu, tiek apdraudēta galīgā nolēmuma izpilde, savukārt aresta uzlikšana mantai virs nepieciešamā apmēra radīs neattaisnotus personas īpašuma tiesību ierobežojumus.

1. Aresta uzlikšanas mantai pamats

Pievēršoties apskatāmā tiesību institūta piemērošanas pamatu identificēšanai un to analīzei, vispirms būtu atrisināms principiāls jautājums par to, vai Kriminālprocesa likuma 361. panta noteikumiem ir imperatīvs raksturs attiecībā uz analizējamā tiesību institūta piemērošanu. Proti, vai arests mantai uzliekams obligāti, iestājoties kādiem likumā paredzētajiem nosacījumiem, vai tomēr tā uzlikšana ir atstāta procesa virzītāja izvērtēšanai.

Minētā panta pirmās daļas pirmais teikums paredz: lai nodrošinātu mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā, kā arī iespējamo mantas konfiskāciju, kriminālprocesā uzliek arestu mantai. Gramatiski tulkojot minētās tiesību normas nosacījumus, var secināt, ka procesa virzītājam tiešām bez jebkādiem apsvērumiem iestājas pienākums uzlikt arestu mantai, ja konkrētā kriminālprocesa ietvaros tiek risināts kāds mantisks jautājums vai ja personai tiek inkriminēts noziedzīgs nodarījums, par kuru Krimināllikuma panta sankcija paredz mantas konfiskāciju. Uz minēto norāda normā iekļautais vārds "uzliek", kas neparedz likuma piemērotāja rīcības brīvību šā institūta piemērošanā. Tādā kontekstā spriest par aresta uzlikšanas mantai pamatiem būtu absurdi, jo procesa virzītājam arests mantai ir jāuzliek ex officio, konstatējot vismaz vienu no minētajiem apstākļiem, nevērtējot sprieduma izpildes apgrūtināšanas iespējamību. Jāatzīmē, ka konkrētajā gadījumā vārdam "uzliek" nav tāda pati nozīme, kāda tam piešķirta tā paša panta trešajā daļā, kas paredz, ka pirmstiesas procesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, jo norādītajā procesuālajā tiesību normā galvenā nozīme ir aresta uzlikšanas mantai procesuālajai kārtībai, nevis būtības, mērķu un pamatu izskaidrošanai. Taču jebkurā gadījumā atzīstams, ka šāda juridiskā konstrukcija ir visai apšaubāma un, ticamāk, norāda uz terminoloģijas kļūdainu piemērošanu. Līdz ar to secināms, ka ar gramatiskās metodes palīdzību vien nav atklājama normas patiesā juridiskā daba.