15. Marts 2011 /NR. 11 (658)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vai valsts amatpersonas statuss ir priekšrocība administratīvajā procesā
48

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem1

Olavs Cers
zvērināts advokāts, ZAB "O. Cers un J. Jurkāns" partneris 
LL.M cand.
Laura Ratniece
Rīgas Juridiskā augstskola 

"Jurista Vārdā" jau iepriekš rakstīts par iespējamiem tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem administratīvajās tiesās.2 Tā kā šī problēma pastāv joprojām, autori ar rakstu vēlas raisīt diskusiju par iespējamiem Satversmes 91. panta pārkāpumiem, izskatot administratīvos pārkāpumus ceļu satiksmē.3

Administratīvo tiesu praksē4 ir nostiprinājusies tendence, ka situācijās, kad nav tiešu un pārliecinošu pierādījumu, kas nepārprotami apliecinātu personas vainu, iespējams, izdarītajā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumā, administratīvās tiesas privātpersonas pieteikumu noraida, izmantojot formālu argumentu: nav pamata neticēt valsts amatpersonai – Ceļu policijas inspektoram, jo nav pierādījumu, kas liktu apšaubīt tā objektivitāti. Proti, ja Ceļu policijas5 inspektors apgalvo, ka persona ir izdarījusi pārkāpumu, piemēram, pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, tad Ceļu policijas inspektora teiktajam a priori tiek piešķirta augstāka ticamības pakāpe, neskatoties uz to, ka nav neviena cita neapstrīdama pierādījuma, kas to apliecinātu. No tā savukārt izriet, ka privātpersona šādā situācijā netieši tiek nosaukta par meli. Pēc raksta autoru domām, šāda tiesas argumentācija ir pretrunā demokrātiskas valsts iekārtai un neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.

 

Faktiskie apstākļi

Lai radītu priekšstatu par tālāk aprakstīto problēmu, autori citē tēzi, ar kādu tiesa pamatojusi spriedumu admini­stratīvajā lietā Nr. A42662208. "Tiesai nav pamata apšaubīt policijas inspektoru paskaidrojumus. Lai gan no pieteikuma izriet, ka policijas inspektori ir sagrozījuši faktus, pieteicējs nenorāda nevienu apstākli, kāpēc policijas inspektoriem tas būtu jādara. Ievērojot minēto, tiesai nav pamata piešķirt augstāku ticamību pieteicēja paskaidrojumiem nekā policijas darbinieku dienesta ziņojumos norādītajam. Turklāt (..) policijas darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augstāka ticamības pakāpe."

Autori norāda, ka iepriekš minētajā citātā ietvertais tiesas uzstādījums – nav pamata neticēt valsts amatpersonai – ir pretrunā administratīvā procesa pamatmērķiem un principiem, kā arī Satversmes 91. pantam. Proti, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 2. panta 2. punktu viens no administratīvā procesa pamatmērķiem ir nodrošināt to, ka izpildvaras darbības kontrolē neatkarīga, objektīva un kompetenta tiesu vara.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
48 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Re
30. Marts 2011 / 11:33
0
ATBILDĒT
Autors, manuprāt, ir pāršāvis pār strīpu, minot argumentu, ka jebkura amatpersona ir potenciāls korumpants. Tikpat labi es varu apgalvot, ka jebkurs advokāts ir totāls melis, kas arī nebūs samelots.

Jāvērtē ir pierādījumi no saprātīgu iespēju viedokļa, proti, vai amatpersonai tobrīd bija iespējams gūt vairāk pierādījumus, cita veida pierādījumus. Ja tos nav bijis iespējams savādāk gūt, tad nav objektīva pamata katrā gadījumā izvirzīt prasību par videomateriāla vai cita pārliecinošāka pierādījuma nepieciešamību.

Autora ieskatā sabiedrības tiesības uz drošu satiksmi nekad neiegūs nozīmību, jo privātpersonas tiesības vienmēr prevalēs pār visu citu. Zināmas līdzības nāk prātā ar pāris gadus atpakaļ notikušo skandālu, kad juridiska persona cēla prasību pret fizisku personu par zaudējumu piedziņu dēļ apstrīdētas būvatļaujas (ja pareizi atminos) Saburovas lietā. Tā teikt īpašumtiesības pāri visam, tai skaitā, sabiedrības interesēm.



No sabiedrības interešu aizstāvības viedokļa raugoties, jāsaka paldies, ka administratīvais process mums Latvijā tika ieviests tikai nesen, jo citādi nevienu saukt pie atbildības tā arī nebūtu sanācis.

Starp citu, arī tos kukukļēmējus un disciplinārpārkāpējus nav bieži vien iespējams saukt pie atbildības, jo gandrīz katrā lietā ir kādas šaubas, lielākas vai mazākas. Varbūt autoram ir zināma kāda lieta, kur nepastāv šaubas par kādiem apstākļiem? Piemēram, civillietās, vai tur nepastāv tādas...
Miks
21. Marts 2011 / 13:54
0
ATBILDĒT
Manuprāt, paziņojot, ka visas valsts amatpersonas ir melīgas un korumpantas, kā arī tām ir savas intereses publiski tiesiskajās attiecībās, tiek apšaubīta valsts vara, kā arī tiek veidots tiesisakais nihilisms... Lūdzu, katrā gadījumā konkrētu faktu, kad amatpersona ir rīkojusies prettiesiski, lai var saukt katru konkrēto amatpersonu pie atbildības, nevis mētāties ar vispārīgām, uz statistiku balstītām frāzēm... Pēc šāda principa vadoties, ja notiesā vienu pilsētas mēru par kukuļņemšanu, jāatlaiž visa pilsētas dome, jo viņi taču arī ir potenciālie kukuļņēmēji...
Miks
21. Marts 2011 / 13:48
0
ATBILDĒT
Atļaušos oponēt - rakstā iet runa par gadījumiem, kad tiesā ir liecība pret liecību, nevis gadījumiem, kad tiesa automātiski piešķir lielāku ticamību prtokolā esošajai informācijai un neskata lietu pēc būtības. Tas būtu gan tiesiskais nihilisms.

RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 45
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties