Par tiesībām un likumu

Cilvēces attīstības gaitā arvien ir bijuši centieni definēt tiesības, kas arī darīts raksturīgi katram laikmetam, vietai un valdošajai domai. Raugoties no šodienas izpratnes, demo­krātiskā sabiedrībā tiesībām jāiekļaujas tādā tiesību sistēmā, kas sakrīt ar sabiedrības vairākuma interesēm un vēlmēm. Domāju, ka šodien var vienoties – tiesības izpaužas kā indivīda un sabiedrības attiecību regulācijas sistēma, tiesību normās visbiežāk ietverot un nosakot arī tiesību normu realizācijas mehānismus.

Radīt regulācijas sistēmu, kurā ar tiesību normu starpniecību viss būtu sakārtots, ir neiespējami, jo likums nespēj un nekad nespēs pilnībā noregulēt visus cilvēku dzīvei tiesiski svarīgos jautājumus, jo vienmēr būs nepilnīgs.

Patriks Nerhots (Patrick Nerhot) grāmatas "Law, interpretation, and reality: essays in epistemology, hermeneutics, and jurisprudence" rakstā "Likums tā interpretācija un realitāte",³ runājot par likuma būtību, norāda: "[..] gnozeoloģisks/tāds, kas saistīts ar izziņas procesu/⁴ šķērslis ir: bieži gadās, ka jurists ļauj sevi notvert reālisma slazdā, kas vienmēr ir kārdinājums domāt, ka juridiska jēdziena kvalitāti var izmērīt ļoti precīzi, ja vien spēj izteikt realitāti. Diemžēl šis juceklis šodien ir ļoti izplatīts un vērojama gaušanās par to, kā tad likums var atbalstīt tikai faktus. Likuma galējais mērķis tiešām ir tajā, lai aptvertu tik precīzi, cik tas vispār ir iespējamas, visas faktu formas un iespējamos risinājumus."⁵

Šo iemeslu dēļ dzīvē arvien sastopamies ar to, ka reālās dzīves gadījums ne vienmēr ir atspoguļots likumā. Situācija parāda likuma robu, nepilnīgu tiesisko regulējumu.

Ar likuma robu visbiežāk saprotam nepilnības normatīvajā aktā vai arī situāciju, kad vispār nepastāv tiesību norma, kas regulē konkrēto dzīves gadījumu. Tas, ka nepastāv kādu dzīves sfēru regulējoša norma, var nozīmēt arī to, ka līdz šim tāda nav bijusi nepieciešama.

Arī romiešu tiesībās galvenokārt viss tika bāzēts ap būtiskākām, fundamentālām atšķirībām starp to, kā terminoloģijā vajadzētu būt, un kārtību, "kādi ir fakti", un kārtību, kas "uzkonstruēta, jeb radīta",⁶ jo jau tā laika sabiedrība bija sapratusi, ka galvenais, kas nepieciešams, ir sabalansēt savstarpējās attiecības tādā sistēmā, kas, laikam ritot, var arī mainīties un pat izrādīties dzīves attīstībai nepietiekama. Jāapzinās, ka centieni visu "regulēt", lai likumos "nenoregulētas" dzīves situācijas izzustu, ir nereāli, jo nevar paredzēt visas iespējamās situācijas, līdz ar to nav arī iespējams uzrakstīt tādus likumus, kas derētu visiem dzīves gadījumiem, kas veicina analoģijas rašanos un piemērošanu.

Jāpiebilst, ka likuma robi var rasties ne tikai, ja "mainās dzīve", bet arī – ja "mainās likums". Savukārt, ja "mainās likums" un rodas šķietami likuma robi, tie ne vienmēr ir neapzināti. Likuma robi var būt arī aizklāti un dažādi izpaus­ties: gan kā kļūda, gan neprecizitāte, gan likuma nepilnība, ja normas teksta gramatiskais tulkojums neatbilst likumdevēja noteiktajam tiesību normas mērķim.

Tātad, mainoties attiecībām sabiedrībā, līdzi tām mainās un piemērojas arī tiesību normas. Tomēr, tā kā tās nekad nespēj mainīties tik ātri kā dzīve, gadās, ka, realizējot novecojušās tiesību normas jaunajās sabiedriskajās attiecībās, mēdz atklāties ne tikai likuma robi, bet rodas arī kolīzijas, kuras var izjaukt sabiedrībā iedibināto kārtību, jo deformē tiesību izpratni cilvēkos un dažkārt pat var izraisīt vai veicināt sociālās spriedzes situācijas. Tomēr tas palīdz ieraudzīt nepilnības tiesību vai normatīvajos aktos, kas galu galā veicina tiesību attīstību, jaunradi, tiesību un likumdošanas pilnveidošanos un likuma robu izskaušanu.

P. Nerhots rakstā "Likums, tā interpretācija un realitāte"⁷ secina: likuma galējais mērķis ir aptvert tik precīzi, cik tas vispār ir iespējams, visas faktu formas un risinājumus. Tas nozīmē, ka faktu pasaule jācenšas pielīdzināt realitātei un galu galā likumu pasaule kļūst par pierādījumu tam, kas izdarīts, lai šo realitāti organizētu. Pēc P. Nerhota domām, perfekta sabiedrība varētu būt tāda, kas nepieļautu jebkādu neatbilstību starp realitāti un tās juridisko ietvaru. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka vienmēr, nekavējoties ar kāda fakta jēdziena interpretāciju juridiski tādā vai citādā tiesību jomā, tiktu atspoguļoti jebkādi sociāli jauninājumi.⁸ Tas savukārt sasaucas ar minēto J.A. Tihomirova domu par likumu, jo arī šai gadījumā autors pētījumā norāda, ka likums atspoguļo realitāti, izceļot aktuālu sociālo attiecību materiālu no realitātes un padarot to par normatīvu.