1. Kartēzio lieta

Kartēzio sprieduma pamatā bija prasība, ko Kartēzio iesniedza saistībā ar uzņēmuma reģistrācijas atteikumu Ungārijas publiskajā reģistrā, pārceļot savu galveno administrāciju uz Itāliju.

Savā spriedumā Eiropas Savienība Tiesa (turpmāk tekstā – Tiesa) secināja, ka saskaņā ar nacionālo likumdošanu uzņēmuma piederību Ungārijai noteica tā atrašanās vieta un nacionālā tiesa bija pamatoti norādījusi, ka Ungārijā inkorporēts uzņēmums nevar brīvi pārcelt savu galveno administrāciju uz citu dalībvalsti, vienlaikus saglabājot Ungārijai piederīga uzņēmuma statusu.

Pretēji bieži paustajam viedoklim par ES institūciju tendenci visādi veicināt nostiprinātās brīvības, tās citkārt pat paplašināti interpretējot,² Tiesa atsaucās uz Daily Mail lietu, norādot, ka uzņēmumi ir pakļauti nacionālajām tiesībām un pastāv vienīgi atbilstoši nacionālajai likumdošanai.³ Pamatojoties uz Daily Mail lietu, Tiesa nosprieda: ja Ungārijas gadījumā administrācijas pārcelšanai sekoja uzņēmuma piespiedu likvidācija, šīs likuma prasības ir jāievēro.⁴

2. Tiesas nostāja: par un pret

Kā redzams, savu pozīciju Kartēzio lietā Tiesa lielākoties pamatoja, atsaucoties uz Daily Mail lietas spriedumā paustām vispārīgām atziņām par dalībvalstu tiesībām noteikt uzņēmuma nacionālo piederību. Tomēr arī šajā lietā nostiprinātās atziņas nav tik viennozīmīgas, piemēram, Tiesa bija secinājusi, ka "Kopienas līguma 43. pants (pašlaik Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants) aizliedz dalībvalstīm piemērot ierobežojumus saviem pilsoņiem vai uzņēmumiem, kas pakļauti dalībvalsts jurisdikcijai un vēlas pārcelties uz citas dalībvalsts teritoriju".⁵

Līdztekus tam pastāv uzskats, ka Kopienas līguma 48. pantā (Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. pantā) ir ietverta doma, ka uzņēmumiem, kuri dibināti saskaņā ar dalībvalstu likumiem un kuru juridiskā adrese, galvenā administrācija vai galvenā darbības vieta atrodas ES, ir tiesības uz tādu pašu tiesisko regulējumu kā fiziskām personām. Proti, fiziskas personas nezaudē savu statusu, šķērsojot valsts robežas, tāpēc arī juridiskajām personām būtu jāpiešķir iespēja nezaudēt savu statusu, šķērsojot valsts robežas.⁶ Vēl jo vairāk, pati vienotā tirgus ideja ietver domu, ka pat uzņēmuma pārrobežu migrācija, nezaudējot savu statusu, ir iespējama.⁷

Lai izvērtētu, vai tiešām liegums pārcelt administrāciju bez uzņēmuma piespiedu likvidācijas ir uzskatāms par vienas no ES pamatbrīvībām – tiesību uz nodibinājumu brīvību – pārkāpumu, Tiesas vēlāka nostāja tiks analizēta Gebhard lietā, proti, definētie tiesību uz nodibinājumu brīvību pārkāpuma esamības pārbaudes kritēriji. Ungārijas piemērotais liegums būs pamatots, ja

1) tas nav diskriminējošs,

2) šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis,

3) ierobežojošie pasākumi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

4) ierobežojumi mērķa sasniegšanai ir nepieciešami.⁸

2.1. Diskriminācija

Parasti diskriminācijas esamību izvērtē, salīdzinot dalībvalsts tiesību aktu vai faktiskās rīcības ietekmi uz tās valsts piederīgajiem un ārvalstniekiem, taču diskriminācija var pastāvēt arī nacionālā mērogā, salīdzinot vienu dalībvalsts uzņēmumu ar citu. Svarīgi, ka tiesību subjekti ir salīdzināmā situācijā un atšķirīgā attieksme nav pamatota.⁹ Savā prasībā uzņēmums bija atsaucies uz SEVIC Systems lietu, kurā bija runa par uzņēmumu pārrobežu saplūšanu, tādējādi rosinot pielīdzināt uzņēmumu, kura galvenā administrācija tiek pārcelta uz citu dalībvalsti uzņēmumu pārrobežu saplūšanas gadījumā, uzņēmumam, kurš galveno administrāciju vēlas pārcelt parastā kārtībā. Šāds risinājums Kartēzio būtu izdevīgs tādā veidā, ka ES direktīvas par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanās noteikumiem¹⁰ paredzētajos gadījumos dalībvalstij ir pienākums uzņēmumu reģistrēt publiskā reģistrā¹¹ un nacionālās tiesas atteikums to darīt uzskatāms par nodibinājumu brīvības pārkāpumu.