Valsts amatpersonas ir sabiedrības pārstāvji, kas, īstenojot savu kompetenci publiskajā jomā, ir pakļauti dažāda līmeņa korupcijas riskam. Korupcija kopš seniem laikiem ir bijusi viena no ļaunākajām parādībām, tajā pašā laikā tā ir ļoti izplatīta parādība, kas kaitē valsts pārvaldei. Laika gaitā tradīcijas, vēsturiskie un ģeogrāfiskie apstākļi ir lielā mērā mainījuši sabiedrības attieksmi pret korupciju, tai tiek pievērsta lielāka vai mazāka nozīme un tā tiek dažādi vērtēta. Līdz ar to ir ievērojami mainījusies korupcijas vieta likumos un noteikumos.¹ Izsenis atzīts, ka korupcija ir nevēlama parādība, tāpēc katra attīstīta sabiedrība meklē līdzekļus tās ierobežošanai. Šādi līdzekļi ir ētiskie ierobežojumi, administratīvie pasākumi, realizējot valsts politiku korupcijas ierobežošanai, kā arī atbildības noteikšana par sodāmām koruptīvām darbībām, tādējādi izveidojot korupcijai nepārvaramu tiesību sistēmu, kad atkarībā no koruptīvā nodarījuma rakstura tiek paredzēts šāda nodarījuma juridisks novērtējums un atbildība par to.² Šo korupcijai nepārvaramo tiesību sistēmu veido gan katras valsts iekšējās tiesību sistēmas, gan arī pārnacionālās tiesību sistēmas. Turklāt pārnacionālās tiesības ir tās, kas nosaka vienādas pieejas kritērijus attiecīgā jautājuma risinājumam, kas jāņem vērā dalībvalstīm, tādējādi radot pamatu vienāda vai līdzīga tiesiskā regulējuma un juridiskās prakses ieviešanai.

Šī raksta mērķis nav aplūkot tiesisko regulējumu cīņā pret korupciju. Tā kā pārnacionālā līmenī ir atzīta un tiesību doktrīnā nostiprināta atziņa, ka valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte ir viens no tiesību institūtiem, kura saturs var būtiski ietekmēt centienus novērst un apkarot korupciju, rakstā šie divi izpētes objekti – korupcija un imunitāte – apskatīti savstarpējā mijiedarbībā dažādu ārvalstu nacionālajās tiesībās, atklājot attiecīgā nacionālā tiesību regulējuma novērtējumu starptautiski augstu vērtētā pretkorupcijas institūcijā – Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO). Vienlaikus īsi iezīmēta arī citu pārnacionālu institūciju darbība minēto objektu izpētē. Turklāt tiesību doktrīnā par šo jautājumu pat ir pausts viedoklis, ka valsts amatpersonu (parlamenta locekļu) imunitāte nebūtu piemērojama kriminālprocesos par kukuļošanu.³

Vispārīgi runājot par starptautiskajām pretkorupcijas prasībām, kas ietvertas konvencijās un citos normatīvajos dokumentos, atzīmējams, ka pretkorupcijas jomā šādu dokumentu salīdzinājumā ar regulējošajiem dokumentiem citās nozarēs ir maz.