Pieteikuma iesniedzējs norādīja:

– šis līgums nav ratificēts Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā, kaut gan, tā kā līgums skar valsts budžetu, proti, tā ieņēmumu no starptautiskajiem aizņēmumiem daļu, tas skar likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus;

– aizdevuma līgumā paredzētais, ka pušu tiesiskās attiecības tiek regulētas saskaņā ar Anglijas tiesībām, ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu un ANO 1970. gada 24. oktobra deklarāciju "Par starptautisko tiesību pamatprincipiem", jo Latvijas Republika kā neatkarīga valsts nevar sevi pakļaut kādas citas valsts tiesiskajam regulējumam;

– dīvaina ir arī līgumā paredzētā Eiropas Kopienu tiesas (Eiropas Savienības Tiesas) kompetence risināt domstarpības starp Eiropas Komisiju un Latvijas Republiku šī līguma izpildes sakarā.

Latvijas Republikas Ministru kabinets savā atbildes rakstā noraidīja pieteikuma iesniedzēja argumentus, uzsverot,

– ka civiltiesiski darījumi nevar ietekmēt likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus,

– ka lietas par šīs vienošanās atbilstību Satversmei izskatīšana vispār nav Satversmes tiesas kompetencē.

Satversmes tiesas sēdē 2010. gada 13. janvārī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, atsaucoties uz Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01 (t. s. Pensiju lieta), papildus norādīja, ka Ministru kabinetam bija nepieciešams Saeimas pilnvarojums, lai vispār slēgtu šādu līgumu. Taču Ministru kabineta pārstāvis noraidīja šādu pieņēmumu, atgādinot, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir minējusi 2008. gada decembra Saprašanās memorandu starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku, kurā, kā jau politiskā dokumentā, tikai aprakstīti Latvijas plāni izejai no finanšu krīzes, bet nav nekādu konkrētu saistību, turklāt pilnvarojumu slēgt aizdevuma līgumu Saeima jau 2008. gada 14. novembrī ir iekļāvusi Likuma par budžetu un finanšu vadību 36. pantā.

Minētais, protams, ir tikai eksāmena kāzuss, taču vienīgais izdomātais apstāklis tajā ir pats pieteikuma iesniegšanas fakts Satversmes tiesā. Dzīve dažkārt "aplaimo" ar tādiem kāzusiem, kādus pasniedzēji domādami neizdomās, bet kurus risināt nākas ne tikai studentiem, bet arī augstākajām valsts varas institūcijām.

Jautājums par to, vai Ministru kabinets, aizņemoties naudu vai plānojot to aizņemties no Starptautiskā valūtas fonda (turpmāk tekstā – SVF), Eiropas Komisijas, Pasaules bankas un vairākām ārvalstu valdībām, ir vai nav pārkāpis Satversmi, aktualizējās apmēram pirms četriem mēnešiem, kad izrādījās, ka valdība nav informējusi sabiedrību par saviem solījumiem starptautiskajiem aizdevējiem, vēl vairāk – ne vienošanās par šiem aizņēmumiem, ne arī ar tiem saistītie dotie solījumi nav akceptēti Saeimā kā starptautiski līgumi Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā. Un – vai šīs vienošanās vispār ir starptautiskie līgumi? Ja ir, tad vai visi? Ja ir, vai tādi, kuri skar likumdošanas ceļā nokārtojamus jautājumus, t. i., kuriem nepieciešama ratifikācija? No teorētiskas problēmas par praktisku to pārvērta Satversmes tiesa, pagājušā gada 21.