Divus ar krīzi tematiski saistītus Satversmes tiesas spriedumus – par pensijām un tiesnešu algām – šķir ne vien vecā un jaunā gada robeža, bet arī vairāki citi apstākļi.

Pirmkārt, personu loks, uz ko tie attiecas. Pirmajā gadījumā – uz simtiem tūkstošu Latvijas pensionāru, otrajā gadījumā – uz nepilnu tūkstoti Latvijas tiesnešu. Pirmajā gadījumā runa ir par desmit procentu samazinājumu no vidēji pusotra simta latu ienākuma mēnesī, otrajā – par, mazākais, tūkstoš latu algas terminētu nepaaugstināšanu. Atšķiras arī riski, ko raisīja attiecīgie pagājušās vasaras lēmumi. Pensionāru gadījumā – fiziska izdzīvošana, tiesnešu gadījumā – draudi spējai neatkarīgi spriest tiesu (?).

Lieliski, ka Latvijas juristu augstākā raudze tik ātri reaģēja uz savu tiesību aizskārumu, turklāt darīja to masveidīgi un labi organizēti. Tas arī dabiski, jo tiesnešu korpusam jebkurā valstī būtu jāapvieno viszinīgākie juristi. Tātad viņiem ir jāprot aizstāvēt sevi un – šajā gadījumā – arī Satversmi. Nav iespējams arī apšaubīt Satversmes tiesas sprieduma pamatotību tiesnešu algu lietā.

(Mazliet ironiski gan ir tas, ka no tiesnešu pieteikuma konstitucionālajā tiesā līdz spriedumam bija vajadzīgs vien pusgads. Bet, ja pieteicējiem savas tiesības būtu jāaizstāv pašu pārstāvētās Latvijas tiesu sistēmas ietvaros, no “galīgās uzvaras” viņus šķirtu vēl ilgi, ilgi gadi...)

Taču palūkosimies uz situāciju no citiem skatu punktiem! Piemēram, no izpildvaras juristu puses. Daļai alga sarukusi pat vairāk nekā par 50 procentiem. Daudzi kļuvuši par bezcerīgi ilgstošiem bezdarbniekiem (atšķirībā no tiesnešu korpusa). Protams, jūs teiksit, – kas viņus traucē vērsties Satversmes tiesā? Šaubu nav – neviens to neliedz darīt arī ārstiem vai augstskolu pasniedzējiem... Ja grib, lai sūdzas arī privāti praktizējoši juristi, kuru darba apjoms ir sarucis vismaz uz pusi, jo klientiem vairs nav vajadzīgi juridiski pakalpojumi, tādēļ ka viņu uzņēmumi vienkārši ir bankrotējuši. Tikai – kur lai savu pieteikumu iesniedz, piemēram, bez darba palicis advokāts vai notārs?

Kaut kur gaisā kā uzmācīgas mušas lido jautājumi. Ne jau par tiesībām aizstāvēt savas tiesības. Bet varbūt par attieksmi? Pret sevi un citiem. Par vienlīdzību un solidaritāti ar pārējām valsts darbinieku un iedzīvotāju grupām? Par to, cik tad zems ir materiālās atlīdzības slieksnis, aiz kura (kādam) zūd spēja neatkarīgi spriest tiesu?

“Kur gan palicis netaisnīgais dalījums šķirās? ... Te ir pirmā klase! Nekā personīga – mēs vienkārši esam labāki par tevi,” teica Madagaskaras “karalis” Juliāns.