Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada Konvencija “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) atšķirībā no valstu normatīvajiem aktiem, kuri tiek veidoti kopsakarā ar jau pastāvošo normatīvo bāzi, tika veidota valstu pārstāvju un starptautisko institūciju savstarpēji panāktas vienošanās ceļā.¹ Tā kā katrai valstij ir sava izpratne par preču pirkumu un pārdevumu, jau Konvencijas tapšanas laikā tika uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai neskaidrību gadījumā tiesas nepiemērotu nacionālās tiesības.² Tāpēc, lai izvairītos no pretrunīgas Konvencijas noteikumu iztulkošanas, kas ir neizbēgama, ja Konvencijas noteikumi tiek tulkoti no nacionālo tiesību skatupunkta, Konvencijā ietverti noteikumi gan par tās noteikumu iztulkošanu, gan Konvencijas normu robu aizpildīšanu, tādējādi izslēdzot nacionāli atšķirīgu interpretāciju un citu juridisko metožu izmantošanu.

Tomēr praksē Konvencijas normas, kur ietverti noteikumi par tās iztulkošanu un robu aizpildīšanu, dažkārt tiek ignorētas. Tāpēc, popularizējot Konvencijas piemērošanu Latvijā, īpaša uzmanība jāpievērš Konvencijas 7. panta noteikumiem.