Lai veicinātu 1980. gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) piemērošanu Latvijā, ir jāprecizē likums¹ un jāatsauc atļauja pusēm pašām izvēlēties gribas izteikuma formu atbilstoši Konvencijas noteikumiem.

Kaut arī nopietni pētījumi par Konvencijas piemērošanu Latvijas tiesās nav veikti, jāatzīst, ka praksē to piemēro nelabprāt, priekšroku dodot Civillikumam. To gan nevar teikt par šķīrējtiesu praksi, taču arī tad vēl jādiskutē par Konvencijas piemērošanas kritērijiem un to, kādas tiesiskās sekas ir Latvijas izdarītajai atrunai.