Vieni no idejiski būtiskākajiem likumiem, kas nošķir "padomju laikus" no "4. maija Latvijas", ir likumi, kas attiecas uz īpašuma tiesību reformu. Jau nākamajā gadā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tika pieņemti likumi "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem", kuri bijušajiem namīpašumu īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ļāva pretendēt uz šo īpašumu atgūšanu, un vairāk nekā 10 300 namīpašnieku (no denacionalizēto māju īrnieku tiesību aizstāvības biedrības "Ausma" 1.08.2006. rezolūcijas) tagad ir atguvuši savus vai saviem radiem agrāk piederējušos īpašumus. Tāpat tika veikta zemes reforma, kas pakāpeniski sakārtoja zemes lietošanas un īpašuma tiesiskās attiecības, radot tiesisko pamatu zemes lietotāju un īpašnieku tiesību aizsardzībai. Šie likumi daļēji atjaunoja pēc 1940. gada 21. jūlija, tas ir, pēc īpašumu nacionalizācijas aktiem (piemēram, 22.07.1940. Saeimas pieņemtās Deklarācijas par zemes pasludināšanu tautas īpašumā, LPSR AP prezidija 28.10.1940. dekrēta "Par lielo namu nacionalizāciju" u. c.), iedragāto sociālo taisnīgumu attiecībā uz plašu fizisko personu grupu.