26. Aprīlis 2005 /NR. 15 (370)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību
1
Dr.iur.
Jānis Kārkliņš
LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras asociētais profesors 

Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību

Mg.iur. Jānis Kārkliņš, LU Juridiskās fakultātes Civiltiesību katedras pasniedzējs, doktorants

Vainas vieta civiltiesību sistēmā
JKARKLINS_FOTO.PNG (81686 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

Saskaņā ar civiltiesību teorijā un tiesu praksē valdošo uzskatu nepieciešami četri priekšnoteikumi, lai personai iestātos civiltiesiskā atbildība, – prettiesiska rīcība, vaina, cēloņsakarība un zaudējumu esamība. Tā kā kontinentālā Eiropas tiesību sistēmā atbildība par līguma pārkāpumu var izpausties tikai kā civiltiesiskā atbildība, tad, lai noteiktu brīdi, kad iestājusies atbildība par līgumpārkāpumu, vienmēr nepieciešams konstatēt četras iepriekšminētās pazīmes.1
Pēdējā laikā, gan pateicoties tiesību zinātnieku aktivitātēm Latvijā,2 gan arī jaunu unificētu civiltiesību aktu pieņemšanai,3 ir radusies diskusija par vienu no iepriekšminētajiem četriem priekšnoteikumiem – vainu – kā apstākli, kuru nepieciešams konstatēt personas darbībās, lai atzītu civiltiesiskās atbildības iestāšanos.
Dažādos tiesību teorijas avotos4 tiek norādīts, ka civiltiesiskās atbildības pazīme “līguma neizpildīšana” (tiesību normas neievērošana) tiek sasaistīta ar vainas esamību. Tomēr arī šī pazīme nav absolūta, jo, kā zināms, pastāv izņēmumi, kad civiltiesiskā atbildība ir iespējama arī bez vainas konstatēšanas.5
Diezgan lielu atbalstu ir guvis uzskats, ka atbildība bez vainas ir iespējama t.s. tiešās, stingrās jeb absolūtās (strict liability – angļ.val.) atbildības doktrīnas gadījumā6 (atbildība par paaugstinātas bīstamības avota nodarīto kaitējumu,7 par preču drošumu u.c.).
Visos pārējos gadījumos kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā vainas konstatējums tradicionāli tiek uzskatīts par priekšnoteikumu, lai personai iestātos civiltiesiskā atbildība. Taču pēdējā laikā tiesību zinātnieku vidū ir izraisījusies diskusija par to, cik plaši pielietojama absolūtās atbildības doktrīna, t.i., vai tās lietojums nav plašāks, nekā līdz šim uzskatīts.
Pretēji kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai, anglosakšu tiesību sistēmā līguma pārkāpuma konstatēšana, cēloņsakarība un zaudējumu apmērs ir vienīgie priekšnoteikumi, lai atzītu, ka personai iestājas līgumiskā atbildība un līdz ar to pret viņu var lietot civiltiesiskos aizsardzības līdzekļus. Līgumtiesiskā atbildība anglosakšu tiesību sistēmā ir objektīva atbildība, jo tādiem subjektīvi tiesisko attiecību aspektiem kā vaina un tās formas nav juridiskas nozīmes.8 Tiesiskās sistēmās, kurās uzsvars ir likts uz civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, kādus cietusī puse var piemērot pret tiesību aizskārēju, nav nepieciešams konstatēt vainas esamību vai pakāpi, jo vienīgais priekšnoteikums līgumiskās atbildības piemērošanā ir līguma pārkāpums un tā rezultātā radušos zaudējumu esamība. Savukārt tajos gadījumos, kad kontinentālās Eiropas tiesību sistēma atzīst, ka nav konstatējama tiesību aizskārēja vaina, anglosakšu tiesību sistēmā pastāv likumā noteikti gadījumi, kad līgumpārkāpums netiek uzskatīts par prettiesisku.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītājs
26. Aprīlis 2005 / 09:49
0
ATBILDĒT
Ļoti interesants un vērtīgs raksts. Paldies autoram!

Konceptuāli piekrītu autoram, bet no cita aspekta. Neviens neapšauba vispār, ka, piemērojot civiltiesisko atbildību, var pastāvēt kādi apstākļi, kas atbrīvotu personu no šādas atbildības. Problēma ir procesuāla rakstura (ņemot vērā, ka tiek piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis): kam ir jāpierāda (jākonstatē) šādi atbildību izslēdzoši apstākļi. Tātad jautājums ir par pierādīšanas priekšmeta robežu nošķiršanu starp aizskarto personu un aizskārēju. Līdzšinējā ideja par "vainas prezumpciju" ir stipri apšaubāma, jo netiek minēts pamatojums.

Manuprāt, to var aizstāt ar jau prof.V.Bukovska izvirzīto ideju, ka prasītājam jāpierāda tikai tuvākie tiesības radošie fakti, t.i., prasītājam ir jāpierāda tikai savu tiesību izcelšanās. Viņaprāt, prasītājs ir atbrīvots no pienākuma pierādīt attālākos faktus, šo faktu pārmaiņas vai izbeigšanos, kas jau ir atbildētāja pierādīšanas pienākums. Arī vainu/vainojamību izslēdzoši apstākļi principā būtu uzskatāmi kā izņēmums, kas izslēdz civiltiesisko atbildību.

Tātad principā civiltiesiskās atbildības piemērošanai ir nepieciešami visi 4 priekšnoteikumi (absolūtā nozīmē). Tomēr, piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekli, aizkartai personai nevajadzētu uzlikt par pienākumu pierādīt šādu īpašu apstākļu (kas atbrīvo no atbildības) neesamību. Aizskārējam, lai atbrīvotos no atbildības, b
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties