I. Ievads

[1] Civillikuma (turpmāk – CL) 1260.–1277. panta noteikumi, kas regulē reālnastas institūtu, pēc būtības negrozītā veidā ir tikuši pārņemti no attiecīgajiem 1864.gada Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) 1297.–1321. panta noteikumiem.¹ Pati reālnasta (Reallast, поземельная повинность) CL 1260. pantā definēta kā "uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās".

Raksturojot šo lietu tiesību institūtu, līdzšinējā Latvijas juridiskajā literatūrā ticis uzsvērts, ka reālnasta ir viduslaikos radies ģermāņu tiesību institūts,² kas spilgti raksturo feodālo tiesību sistēmu, kuras centrā bija lietu tiesības, jo viduslaikos dažādas nodevas, klaušas un maksājumus bija ērtāk un izdevīgāk piesaistīt nekustamam īpašumam, nevis kādai personai.³ Reālnastas subjekta pienākuma pozitīvais raksturs vēsturiski ir izskaidrojams ar feodālā kunga un viņa kalpa attiecībām,⁴ un vēl 19. gadsimta sākumā (līdz dzimtbūšanas atcelšanai) muižkungu un zemnieku attiecībās dažādām klaušām, kā arī izpildījumiem graudā (naturālijās) bija būtiska loma.⁵

Jautājumā par reālnastas institūta praktisko pielietojumu jaunākajā juridiskajā literatūrā secināts, ka mūsdienu Latvijas praksē privātās reālnastas ir reti sastopamas, kaut arī to nodibināšana ir iespējama un var būt pat lietderīga (piem., lai nodrošinātu uztura saņemšanu).⁶ Savukārt pēdējo gadu literatūrā, no vienas puses, izteikts priekšlikums paplašināt reālnastas institūta pielietojumu praksē un ieviest likumisku reālnastu, kuras priekšmetu veidotu dzīvokļa īpašuma katrreizējā īpašnieka pienākums regulāru naudas maksājumu veidā segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un izdevumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu.⁷ No otras puses, izteikts arī viedoklis, ka reālnasta ir ne tikai mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā maz izmantots lietu tiesību institūts, bet arī "arhaisks tiesību institūts", tādēļ būtu jāizvērtē nepieciešamība to saglabāt Latvijas tiesībās, jo neesot "objektīva pamata civiltiesībās saglabāt šo feodālo tiesību institūtu esošajā veidolā".⁸

[2] Ņemot vērā minēto, raksta uzdevums ir "lauzt" atturīgo (un pat noraidošo) attieksmi pret reālnastas institūtu, raksturojot tā esošo un potenciālo nozīmi mūsdienu Latvijas privāttiesiskajā apgrozībā. Balstoties uz reālnastas (Reallast, Grundlast, onera realia) institūta izpratni Latvijā un citās ģermāņu tiesību sistēmas valstīs (Vācijā, Austrijā, Šveicē), rakstā ar tipiskiem piemēriem no prakses tiks atspoguļots reālnastas institūta pielietojuma daudzveidīgums un praktiskais noderīgums.

II. Reālnastas jēdziens un būtība

[3] CL 1260. pantā reālnasta jēdzieniski definēta kā "uz nekustamo īpašumu gulošs pienākums" jeb kā liettiesisks apgrūtinājums, kura saturu veido šī nekustamā īpašuma katrreizējā īpašnieka pienākums "atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās" par labu tiesīgajai personai.⁹

Ar reālnastu iespējams apgrūtināt vienīgi nekustamu īpašumu, kas var būt ne tikai zemesgrāmatā ierakstīts zemes gabals (ar visām tā sastāvdaļām, skat. CL 968., 973., 1042. p.), bet arī zemesgrāmatā ierakstīts t.s. ēku (būvju) nekustamais īpašums,¹⁰ dzīvokļa īpašums¹¹ vai apbūves tiesība.¹² Izņēmuma kārtā ar reālnastu – līdzīgi kā ar hipotēku (skat. CL 1295. p.) – iespējams apgrūtināt arī nekustama īpašuma kopīpašniekam piederošu domājamo daļu (skat. CL 1072. p.).¹³

No CL 1260. panta izriet, ka reālnasta kā subjektīva lietu tiesība piešķir tiesisku iespēju saņemt atkārtotus izpildījumus no apgrūtinātā jeb kalpojošā nekustamā īpašuma katrreizējā īpašnieka, kura pienākums savukārt ir atturēties no šīs tiesības aizskaršanas un gādāt par reālnastas izpildījumu pienācīgu došanu tiesīgajai personai. Turklāt tiesīgā persona – līdzīgi kā servitūta tiesības gadījumā (skat.