Nevainīguma prezumpciju var apskatīt un par to diskutēt no dažādiem skatpunktiem. Šajā rakstā ieskicēts nevainīguma prezumpcijas tiesiskā regulējuma modelis un mūsdienu aktualitātes, taču pamatā un galvenokārt uzmanība pievērsta jautājumiem, vai nevainīguma prezumpcija vispār ir prezumpcija šī vārda ierastā izpratnē, kādu pieņēmumu sevī ietver šis princips un ko tas nozīmē, kā arī kāds ir šī principa mērķis. Uzmanība pievērsta nevainīguma prezumpcijai kā uz konkrētu kriminālprocesu attiecināmai prasībai. Raksturojot nevainīguma prezumpcijas pastāvēšanas mērķi, tika mēģināts noskaidrot, vai tā ir tikai konkrētas personas procesuāla garantija vai arī šim principam ir nozīme arī kā sabiedrības labumam – tiesiskuma stiprināšanas līdzeklim. Savukārt, analizējot to, ko tad nevainīguma prezumpcija paredz pieņemt kā kriminālprocesa "sākuma punktu", tiek vērtēts, vai tā ir "nevainīguma" prezumēšana vai vainīguma prezumpcijas neesamība. Tāpat nevainīguma prezumpcijas apskatā izvirzīts jautājums, vai nevainīguma prezumpcija liedz "atzīt" vai "uzskatīt" personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, pirms tas nav noticis likumā noteiktā kārtībā, kas ļauj saskatīt nevainīguma prezumpcijas gan kā procesuāla instrumenta, gan attieksmes formulas būtību. Izvirzīto jautājumu apskatam pētīts gan nevainīguma prezumpcijas normatīvais regulējums, gan tās skatījums Satversmes tiesas judikatūrā, gan doktrīnā pastāvošās diskusijas un viedokļu dažādība.

Ieskats nevainīguma prezumpcijas kā kriminālprocesa pamatprincipa tiesiskajā regulējumā

Nevainīguma prezumpcija ir kriminālprocesa princips ar senu vēsturi, kura saistāma vismaz ar Justiniāna laiku un kuras izpētē netrūkst neskaidru un diskutējamu aspektu.¹ Lai gan nereti nevainīguma prezumpcijas mūsdienu izpratne tiek saistīta ar angļu tiesībām, jāatzīmē, ka princips "Nevainīgs, pirms nav pierādīts, ka vainīgs" angļu tiesās vai jurisprudences traktātos nav atrodams pirms 1800. gada, kamēr franči to iekļāva 1789. gada Franču deklarācijā, nosakot, ka "ikviens cilvēks prezumējams par nevainīgu, kamēr nav atzīts tā vainīgums".²

Mūsdienās nevainīguma prezumpcijas tiesiskais regulējums rodams gan konstitūcijās, gan starptautiskajos un Eiropas Savienības normatīvajos dokumentos, gan nacionāla līmeņa kriminālprocesa tiesībām veltītos normatīvos aktos. Lai nodrošinātu rakstā tālāk apskatīto jautājumu pilnīgāku ilustrāciju, sniedzams ieskats šajos normatīvajos dokumentos, īsi tos citējot un izceļot šī raksta tematikai atbilstošos formulējumus.

Konstitucionālā līmenī Latvijā nevainīguma prezumpcijas regulējums visai lakoniskā veidā iekļauts Sa­tversmes³ 92. panta otrajā teikumā: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Jautājums par dažādu Latvijas nacionālo likumu normu atbilstību šai Satversmes normai vairākkārt ir nonācis Satversmes tiesas uzmanības lokā, kura savos spriedumos iekļāvusi nozīmīgas atziņas ar nevainīguma prezumpcijas principa saturu un pastāvēšanas mērķi. Tā Satversmes tiesa atzinusi, ka "nevainīguma prezumpcija pasargā personu, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums par, iespējams, tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu, no atzīšanas par vainīgu, pirms šīs personas vaina nav pierādīta likumā noteiktā kārtībāÉ" un ka "nevainīguma prezumpciju veido trīs elementiÉ 1) tā aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu, 2) personai nav jāpierāda savs nevainīgums [..], 3) visas saprātīgas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētai personai [..]".⁴ Tāpat Satversmes tiesa norādījusi, ka "nevainīguma prezumpcija liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu".⁵

Kā starptautiskie un Eiropas Savienības normatīvie dokumenti, kuros iekļauta nevainīguma prezumpcija, minami:

– Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas⁶ 11. pants, saskaņā ar kuru: "Katram cilvēkam, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nebūs pierādīta saskaņā ar likumu atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodrošinātas visas iespējas uz aizstāvību." (Everyone charged with a penal offence has the right to be presumed innocent until proved guilty according to law in a public trial at which he has had all the guarantees necessary for his defence.)

– Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām⁷ 14.