Jaunākie statistikas dati maksātnespējas jomā² liek domāt, ka minētā pētījuma autori nav kļūdījušies, jo juridisko personu maksātnespējas procesos atgūto līdzekļu apmērs 2017. gadā ir bijis kritiski zems – nodrošināto kreditoru grupā 14,46 %,³ nenodrošināto kreditoru grupā 1,28 %,⁴ savukārt vidējais juridisko personu maksātnespējas procesos atgūto naudas līdzekļu apjoms bijis tikai 4,23 %.⁵

Ņemot vērā, ka 2017. gadā juridisko personu maksātnespējas procesos 61 % gadījumu tika sastādīts ziņojums par mantas neesamību,⁶ kritiski zemais maksātnespējas procesos atgūto līdzekļu apmērs ir visnotaļ likumsakarīgs. Proti, maksātnespējas procesā kreditoru prasījumi tiek segti no parādnieka mantas (Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa), un tādēļ, ja maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā parādniekam lielākoties mantas vairs nav, saprātīgi nav pamata gaidīt labus maksātnespējas procesos atgūto naudas līdzekļu apjomu rādītājus.

Atbilstoši likumam kapitālsabiedrības (turpmāk – sabiedrība) valde ir institūcija, kura rīkojas ar sabiedrības mantu, un attiecīgi valdei arī jāatbild par sabiedrības mantas saglabāšanu, lai sabiedrība varētu segt saistības pret kreditoriem. Tomēr, ja reiz 61 % maksātnespējas gadījumu valde ir pamanījusies ar sabiedrības mantu rīkoties tā, ka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā sabiedrībai vairs nepieder manta, jāsecina, ka likumā paredzētā atbildība neattur valdi no kreditoru interesēm neatbilstošas rīcības ar sabiedrības mantu. Tādēļ neizbēgami rodas jautājums – kādēļ tā? Vai problēma ir tiesiskajā regulējumā vai tā piemērošanā?

Raksta mērķis ir iztirzāt valdes locekļa civiltiesisko un krimināltiesisko atbildību par sabiedrības novešanu līdz maksātnespējai, kas ir viens no smagākajiem korporatīvajiem pārkāpumiem ar graujošu ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi un ekonomikas attīstību.

1. Valdes locekļa civiltiesiskā atbildība par sabiedrības novešanu līdz maksātnespējai

1.1. Spēkā esošais tiesiskais regulējums

Efektīvs valdes atbildības regulējums ir būtisks instruments tādas uzņēmējdarbības vides nodrošināšanai, kas veicina valsts ekonomisko izaugsmi un finansiālo stabilitāti. Tādēļ jautājums par ieteicamo valdes atbildības tiesisko regulējumu ir nemitīgā dažādu starptautisko institūciju un apvienību uzmanības fokusā. Tā, piemēram, OECD Korporatīvās pārvaldības principos norādīts, ka laba korporatīvā pārvaldība aptver valdes pienākumu rūpēties par adekvātu kapitāla atdevi un risku vadību, turklāt minētais virsuzdevums ir izpildāms, ievērojot uz sabiedrību attiecināmās likuma prasības un rēķinoties ar citu iesaistīto personu (darbinieku, kreditoru, klientu, piegādātāju) pamatotajām interesēm. Lai to paveiktu, valdei jārīkojas, pamatojies uz pietiekamu informāciju, labā ticībā un ar pienācīgu rūpību, par rīcības mērauklu izmantojot labākās sabiedrības intereses, tostarp vadības pasākumus īstenojot objektīvi, nepieļaujot interešu konfliktus, kā arī taisnīgi sabalansējot konkurējošas intereses.⁷

Latvijā valdes locekļa civiltiesisko atbildību regulē Komerclikuma 169. pants, atbilstoši kuram valdes loceklim jāatbild par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, ja viņš savus amata pienākumus nav pildījis kā krietns un rūpīgs saimnieks. Tādējādi Latvijā valdes locekļa civiltiesiskā atbildība ir regulēta, izmantojot ģenerālklauzulu "krietns un rūpīgs saimnieks", kas, no vienas puses, ir ļoti abstrakts jēdziens. Taču, no otras puses, tā augstā abstrakcijas pakāpe nodrošina valdes civiltiesiskās atbildības institūta elastību un ietilpību,⁸ un tādējādi arī atbilstību starptautisko ekspertu ieteikumiem par efektīvu valdes atbildības tiesisko regulējumu.

Proti, pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam nozīmē, ka valdes loceklim jārīkojas atbildīgi un apdomīgi, rūpīgi apsverot iecerētās rīcības ietekmi uz sabiedrības mantisko stāvokli (arī spēju izpildīt saistības), kā arī izmantojot visus tiesiskos līdzekļus, kas sabiedrībai pieejami, lai vairotu sabiedrības labklājību, un savlaicīgi veicot pasākumus draudošu zaudējumu novēršanai vai samazināšanai.⁹ Faktiski runa ir par to, ka valdes loceklim jārīkojas lietpratīgi (kompetenti, izsvērti un apzinīgi), ekonomiski pamatoti un atbilstoši saprātīgai komerciālajai praksei.

Turklāt, tā kā jēdziens "krietns un rūpīgs saimnieks" ir ģenerālklauzula, piepildot to ar noteiktu saturu katrā konkrētā dzīves gadījumā, valdes locekļa rīcība ir novērtējama, ņemot vērā valdes atbildības institūta mērķi¹⁰ – no vienas puses, nodrošināt sabiedrības dalībnieku (akcionāru) ieguldītās mantas saglabāšanu un vairošanu, no otras puses, līdzsvarot tā dēvēto nošķirtās atbildības principu (Komerclikuma 137. pants), aizsargājot kreditoru intereses saņemt prasījuma apmierinājumu no sabiedrības mantas.

Tādējādi rīcība, kas no valdes locekļa kā krietna un rūpīga saimnieka ir sagaidāma, lielā mērā ir pakārtota sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Proti, ja sabiedrības finansiālā situācija ir stabila, valdes loceklim jārūpējas par sabiedrības interesēm nolūkā nodrošināt labuma gūšanu tās dalībniekiem (akcionāriem), tas ir, adekvātu kapitāla atdevi.