1. Labticīguma vērtēšana

Šobrīd cietušajam ir iespēja ne tikai kriminālprocesa ietvaros atgūt nekustamo īpašumu, kas zaudēts noziedzīga nodarījuma rezultātā, bet arī vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar īpašuma prasību. Ja cietušais izvēlas vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, civillietas ietvaros galvenais jautājums ir tas, vai jāvērtē personas, kura ieguvusi nekustamo īpašumu, attieksme. Ja ir jāvērtē, tad vai persona ir uzskatāma par labticīgu vai ļaunticīgu nekustamā īpašuma ieguvēju?

Par labticīgu valdītāju uzskata personu, kas pārliecināta, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu kā viņam, bet ļaunticīgs – tas, kas zina, ka viņam nav tiesību lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam (Civillikuma 910. pants). Tādējādi pēc būtības tieši personas attieksme ir noteicošā, lai nošķirtu, vai persona ir labticīga vai ļaunticīga.

Labticīgam valdītājam jāvalda lieta, nezinot šķēršļus, kas nepieļauj iegūt to par īpašumu, un pilnīgā pārliecībā, ka citai personai nav tiesību uz šo lietu.¹ Ja tiek vērtēts ieguvēja labticīgums, personai, kura zaudējusi nekustamo īpašumu noziedzīga nodarījuma rezultātā, civillietas ietvaros jāpierāda, ka pašreizējais īpašnieks jeb ieguvējs zināja šķēršļus, tātad faktiski zināja par noziedzīgu nodarījumu, viltoto pilnvaru, pirkuma līgumu vai nostiprinājuma lūgumu, kas praksē rada problēmas, ņemot vērā, ka pierādījumi Civilprocesa likuma izpratnē tam var nepastāvēt. Turpretim kriminālprocesa ietvaros šim apstāklim nav nekādas nozīmes, jo tā ietvaros netiek vērtēts personu labticīgums, bet gan tiek atjaunots taisnīgums un iepriekšējais stāvoklis.

Atbilstoši Civillikuma 927. pantam lietu tiesības ir absolūtas tiesības un tās ir spēkā pret jebkuru trešo personu, tāpēc to pastāvēšanai un saturam jābūt darītam zināmam trešajām personām. Par lietu tiesību publicitātes līdzekli kalpo zemesgrāmata,² uz kuras publisko ticamību attiecīgi atsaucas nekustamo īpašumu ieguvēji.

Juridiskajā literatūrā ir ticis norādīts, ka lietu tiesību uz nekustamu lietu labticīga ieguvēja aizsardzība izriet no, pirmkārt, Civillikuma 994. panta pirmajā daļā paredzētās "nekustamā īpašuma piederības prezumpcijas" un, otrkārt, Zemesgrāmatu likuma 1. pantā ietvertā zemesgrāmatu publiskās ticamības principa. Šie noteikumi par nekustamas lietas labticīgu iegūšanu īpašumā, kas pamatojas uz zemesgrāmatu publiskas ticamības principu, ierobežo īpašnieka iespēju atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību no jebkura trešā valdītāja.³ Tādējādi saskaņā ar šo viedokli jebkurā gadījumā būtu aizsargājami labticīgi nekustamā īpašuma ieguvēji kā izņēmums no iespējas atprasīt lietu ar īpašuma prasību, ja vien pārdevējs bija nostiprinājis savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā.